Nepārprotami - viņi tuvojas!

Skatoties uz veikalu skatlogiem, rodas iespaids, ka tuvākie svētki ir nevis Valsts dzimšanas diena, bet gan Ziemassvētki! Protams, ka veikalnieki par šiem svētkiem mums neļauj aizmirst, tāpēc ir sametuši pasta kastēs bukletus, kuros ir nopērkam viss Ziemassvētku svinēšanai. Arī es tādu saņēmu, pāris dienas atpakaļ. Un sapratu, ka laikam šie svētki ir tuvāk nekā gribas domāt.

Pēdējos gadus Ziemassvētki mūsmājās ir kļuvuši par pilnīgi savādākiem svētkiem – mājās ir bērns, kuram šķiet interesantas eglīšu bumbiņas, eglīte pati. Es apzināti iepriekšējā teikumā neieliku tekstu un dāvanas. Apzināti, jo gada vecumā bērnam nav ne mazākās saprašanas par dāvanām. Protams, ka mēs, vecāki, cenšamies un gribam sagādāt prieku. Bet kā? – pērkot dāvanas?!

Kad biju maza, dzīvoju kopā ar mammu. Manas +/- pirmās atmiņas par Ziemassvētkiem ir tādas, ka vecmamma bija atbraukusi pie mums, visas 3 svinējām svētkus un man zem eglītes bija krāsojamā grāmata ar Disneja Mikijpeļu bildēm, papīrs bija diezgan raupjš un ciets. Un bija arī flomāsteri. Ai, prieks bija liels un, protams, ka uzreiz sāku arī likt flomāsterus lietā un ķēros pie Mikijpeļu izkrāsošanas. Bet bija arī Ziemassvētki, kad bijām mājās divas vien, bez dāvanām. Tas manī ir ieaudzinājis to, ka tām dāvanām nav jābūt obligāti, galvenais ir cilvēki, kas ir apkārt – ģimene. Un tā jau gadiem ar vīru uzdāvinām viens otram sīkumiņu, iztiekot bez pompozām kastēm zem eglītes, kuru ir tik daudz, ka eglīte jāliek uz dāvanu kaudzes.

Bet kā ir mūsdienās? – veikalnieki jau priecājas, jo cilvēki kā traki pērk visu, ko vien var nopirkt (to lieliski var novērot laikā, kad Maxima veikalos ir 40% atlaide bērnu rotaļlietām), rati ir piebāzti pilni ar visu ko. Manuprāt, šie svētki ir kļuvuši tik paredzami un komerciāli, ka brīžam gribas tikai svinēt mājās un neiet nekur ciemos, nolīst aliņā. Nav runa, ka man ir žēl naudas vai esmu skopa, jo negribu kādam kaut ko dāvināt, bet brīžiem kaitinoša kļūst Ziemassvētku komercializēšana visur, kur vien var un kā vien var.

Katru gadu zinu, ka sāksies advente un mājās atstātais Kevins būs TV3 ekrānos katru nedēļu. Nu piedodiet, bet šķiet, ka katra advente, kopš manas bērnības (drīzāk kopš brīža, kad mums pa tv sāka rādīt modernās aizjūru filmas), ir vienāda – Kevins. Tāpat zinu, ka visi skries iepirkties.

Protams, ka neviens jau neliedz pagatavot dāvaniņas pašam. Bet mūsdienu bērnu dāvanu klāsts, kas atrodams veikalos, ir krietni vien krutāks par omītes adītajām zeķēm (fakts arī tāds, ka ne visas mūsdienu omītes prot adīt un ada zeķes). Vai mēs neesam izlutinājuši? Izlutinājuši ar mega dāvanām un krutām lietām? Protams, ka bērniem nekā nav žēl. Man arī nav, bet ir jābūt robežām. Noteikti kāda tūlīt oponēs, jo Ziemassvētki ir tikai reizi gadā un vai tad ir grūti bērnu apdāvināt tā kārtīgi. Žēl jau nav, bet tā jau nav Ziemassvētku būtība – kopā būšana.

Tā kā meita jau krietnu laiku ir izrādījusi pastiprinātu interesi par eglītes bumbiņām, tad šogad nolēmām, ka gatavosim mantiņas paši. Visi 3 kopā. Protams, ka būs arī kāda dāvana, bet mūsmājās eglīte stāvēs uz zemes, nevis uz kastēm :)

Kādas ir jūsmāju Ziemassvētku tradīcijas – varbūt kāda dodas uz mežu, dekorē āra eglīti.

Kā jūs atrisināt dāvanu lietas, ko mēdzat dāvināt?

Aab

p.s. Šis blogs ir pilnīgi un galīgi mans subjektīvais viedoklis. Nekādā veidā tas nav jāuztver personīgi un aizvainojoši.