Mums nepieciešama vieta, kur skaitīt zvaigznes

Es atceros savu bērnību un nebeidzamo sapni par savu istabu. Kā daudzās ģimenēs arī mēs dzīvojām vienistabas dzīvoklī un visi mitinājāmies vienā telpā. Es izsapņoju, kā man būs istaba kā princesei un kur es likšu savas mantiņas. Tā es pieaugu un savu sapni par istabu katram bērnam man neizdevās īstenot. Maniem lielajiem bērniem. Kamēr bija princešu un prinču laiks, bērni dzīvoja vienā istabā. Bet neskatoties uz to, es centos katram izveidot savu stūrīti.

Kad piedzima Katrīne Keita, mēs jau zinājām, ka viņai būs istabiņa un kura tā būs. Kad sākām to veidot aktīvi procesā, piedalījās pati saimniece.

Viņa ļoti vēlējās, lai istabā ir violeta krāsa. Tad nu saliekot visu kopā tapa maza pasaku zeme mazai princesītei.

Sienu rotāja mīļākie multeņu varoņi, bet gultu rotāja baldahīns ar sapņu ķērājiem.

Kad sapratām, ka mazais mazdēliņš Gustavs dzīvos pie mums, sāku plānot otru istabu puisēnam.

Te bija vieta gan mantiņām, gan grāmatiņām. Pie sienas ir grozs basketbola treniņiem, bet naktī Gustava istabas sienu rotā spīdīgas zvaigznītes un mēnestiņš . Laiks skrien vēja spārniem un Gustavs aug kā sēne pēc lietus. Mīļā gultiņa, kur viņu gaida draudziņš briedītis sāk palikt par mazu.

Gustavs ir ļoti kustīgs un atraktīvs puisēns

un viņam patīk kopā ar Katrīni celt mājiņas no segām, tā radās doma, ka vajadzētu gultiņu, kuru var transformēt par māju un vietu, kur pie vajadzības var izritināt matracīti, vai nu Katrīnei, vai mazajam brālītim, kas tagad bieži ciemojās pie mums.

Tātad vajag gultu – māju, kas derēs gulēšanai un kur varēs paslēpties. Glabāt savas mīļākās mantiņas un brīvdienu vakarā uzaicināt ciemos Katrīni, lai kopā skaitītu zvaigznes.