Mazā Denīze pamazām aprod ar jauno situāciju.

Laiks iet un manas darba gaitas ģimenē tiek jau uzsaktītas par normālu parādību.

Denīze ir sākusi ēst, gulēt pusdienlaiku un jauki pavadīt laiku ar vecmāmiņu. Viņas vairākas stundas pavada svaigā gaisā, Denīze labprātīgi sēž ratos,kaut arī ar mani tā nedarīja, viņa smuki tipina ar kājiņām.

Vienīgā sirds sāpe man un viņai ir šķiranās brīdis un satikšanās brīdis.

No rīta pucējoties uz darbu,Denīze jau jūt un zin,ka drīz iešu. Tad nu viņa man pielīp. Apķeras ap kaklu,piespiežas,pieglaužas un ne par ko es viņu nevaru dabūt no klēpja ārā. Tad es stāstu,ka mammai jādodas uz darbu, jāpastrādā un tad nākšu atkal mājās. Bet mazā sirsniņa ne par ko nelaiž mani. Un protams seko ar varu nolikšana zemē vai pārlikšana vecmāmiņas klēpī. Bērns paliek raudot un lielas asaras birdinot. Es pamāju un eju ātri prom. Sirds žņaudzas , pašai arī gribas raudāt ,bet situācija jāpieņem tāda kāda tā ir. 

Pārnākot mājās es tieku sagadīta atplestām rokām.Tikai man neizskaidrojama reakcija ir asaras pirmajā mirklī,kad ienāku pa durvīm. Denīze raud un skrien pie manis.Tad mēs samīļojamies, sabučojamies un viņa sāk smaidīt. Stundu man ir mazais ķengurs,bet pēc tam mierīgi spēlējas, staigā un dara visu kā parasti. Es vairs netieku pieskatīta,jo laikam jau ir skaidrs ,ka mamma nekur neies. Vienīgi aiziešana uz toaleti ir problēma,tad gan sākas puņķi un asaras,jo pazūdu no redzesloka.

Tā nu mums iet. Lai arī ir progress,un pa dienu viss kaŗtībā,tās atvadas mani beidz nost. Bet cenšos par to nedomāt daudz, strādāju un ceru,ka Denīze paaugsies un sapratīs ,ka mamma jau atgriežās un nav tā dzīve tik traka kā šķiet mirklī,kad eju prom.