Mammu bizness: Košumbildes - no Morzes ābeces līdz skaistam iznākumam!

20. Jan 2015, 11:10

Sveiciens visām! Esmu Arita un iepriecinu apkārtējos ar savām Košumbildēm! Gribi uzzināt par šo visu vairāk? Lasi un uzdod jautājumus, iespējams, tieši tu arī tiksi pie savām Košumbildēm!

Kas iedvesmoja Tevi izveidot savu biznesu? Kā nonāci līdz šai idejai?

No sākuma bija lielais sprādziens, vēlāk izmira dinozauri... un tad Arita nolēma, ka pietiek ģimenes albumus piesārņot ar fotogrāfijām, kas tapušas ar mobilo telefonu vai „ziepjutrauku”. Un tā mūsmājās nonāca spoguļkamera. Pilnīga Morzes ābece – man, radošam cilvēkam, visi šie cipari un apzīmējumi likās vēl briesmīgāki par ģeometriju un fiziku! Studēt instrukcijas vai skatīties Youtubē klipus man nebija laika – mūsu ģimenē tikko bija ieradies otrais bērns, tāpēc, vīra pamudināta, sāku apmeklēt fotokursus. Apvienoju patīkamo ar lietderīgo – uz pāris stundām nedēļā tiku prom no savas „trakomājas” un apguvu ko pilnīgi jaunu un vērtīgu. Patiesībā fotografēšana man ir mīļa kopš studiju laikiem – fotografēt sāku 1. kursā, taču tolaik pievērsos vien dabai, cilvēki man likās neinteresanti. Piedalījos dažos konkursos, saņēmu komplimentus no draugiem un paziņām, bet tad sākās ģimenes dzīves labumi, un mani bradājumi, meklējot ko skaistu un fotografēšanas vērtu, beidzās. Tad nu apguvusi, kas „lācītim vēderā”, sāku fotografēt savu ģimeni. Ejam pastaigā, kamera līdzi, un es tikai fotografēju, fotografēju, fotografēju... Pusgadu bildējot savējos, sapratu, ka pienācis laiks pamēģināt, kā būtu ar svešajiem un vēl bonusā nedaudz nopelnīt – kaut autiņbiksīšu pakai! :) Citādi, ilgāk nekā 2 gadus „sēžot mājās ar bērniem” (kā apkārtējiem šķiet), biju izsalkusi pēc pašrealizācijas un kaut nelielas atzinības.

- Kad un kā sāki savu biznesu?

Pirmā fotosesija notika pagājušajā augustā. Dažādās interneta vietnēs biju ievietojusi sludinājumus – mācību fotogrāfe piedāvā fotosesijas Jelgavā par nelielu samaksu. Apņēmība milzīga, pašpārliecinātības arī gana, taču patiesībā es pamatīgi apjuku – fotografēju māmiņu ar jaundzimušo un īsti nezināju, ko ar viņām iesākt. Manējie skrien, lec, smejas vai vismaz sēž un glīti izskatās, bet tāds mazs zīdainītis taču vēl nemāk neko! Taču tiku galā, samaksātā nauda atpakaļ prasīta netika :), fotogrāfijas patika, un es biju gatava turpināt!

- Ko tieši tu radi, ar ko ir saistīts Tavs bizness un kā sākās viss tavs radošais process?

Piedāvāju fotosesijas dabā vai iekštelpās (mājās vai citā fotografēšanai ērtā un piemērotā vidē), kā arī fotografēju svētkus un pasākumus, uz kuriem tieku uzaicināta. Parasti strādāju 1, 5 – 2, 5 stundas un tuvāko dienu laikā nosūtu no 60 līdz pat 130 apstrādātām fotogrāfijām. To daudzums atkarīgs no fotosesijas ilguma. Sadarbojoties ar savu skolotāju Juri Zēbergu, varu piedāvāt arī fotosesiju profesionālā studijā Jelgavas centrā, taču pagaidām cenšos visus interesentus atrunāt – ja ģimenē ir mazi bērni, fotogrāfijas noteikti būs dabiskākas viņiem ierastā vidē vai ārā, kur viņi var netraucēti darboties - skriet, smieties, priecāties, mētāt lapas, velt sniegavīrus utt. Studija tomēr ir ļoti ierobežojoša un, manuprāt, visvairāk piemērota īpašiem gadījumiem, svētku fotosesijām. Lai gan lielākoties nācies fotografēt vien ģimenes ar bērniem, esmu atvērta dažādiem piedāvājumiem – iespējamas arī individuālas, pāru u. c. fotosesijas. Drīzumā iemūžināšu arī savas pirmās kāzas.

- Kas ir tas, kas šajā procesā liek virzīties uz priekšu un meklēt arvien jaunas un jaunas idejas?

Pirmkārt, izaicinājums. Esmu ļoti prasīga pret sevi, tāpēc, apstrādājot katras fotosesijas bildes, ļoti pārdzīvoju, ja kaut kas no iecerētā nav izdevies. Re, esmu tā aizrāvusies ar procesu, ka zibspuldze palikusi nepiemērotā leņķī vai arī fantastiska fotogrāfija neglābjami izplūdusi! Tās ir kļūdas, no kurām jāmācās un kuras nākamajā fotosesijā vairs nedrīkstu pieļaut. Tikpat ļoti satraucos, vai pasūtītājs būs ar manu darbu apmierināts. Šie faktori tad mani visspēcīgāk motivē mācīties un pilnveidoties – būtu lieliski, ja mājās varētu doties ar gandarījumu un pārliecību, nevis satraukumu – vai būs labi? Tātad – prakse, prakse, kļūdu analīze un vēlreiz prakse! Un vēl maķenīt laika tīri tehnisku zināšanu pilnveidošanai.

Otrkārt, pieprasījums. Man ir svarīgi, lai idejas un izpildījums neatkārtotos, tāpēc katrai fotosesijai cenšos piedāvāt citādāku risinājumu. Sākotnēji mēģināju smelties idejas skaistām fotogrāfijām ļoti banālā veidā – internetā, tomēr ar laiku nāca apziņa, ka pozētas fotogrāfijas nav mans „lauciņš”. Vislielākais prieks un gandarījums man pašai ir par dabiskām, dzīvām un dinamiskām fotogrāfijām, un, domāju, lielākā daļa vecāku man piekritīs – fotogrāfijas, kurās viņu bērns garšīgi šmakstina kūciņu vai rāda mēli, ir daudz mīļākas un vērtīgākas.

- Vai Tev ir arī sava mājas lapa, kur aplūkot un iegādāties radītās lieta? Kur par tevi, taviem ražojumiem var uzzināt vairāk?

„Dzīvoju” Facebook un Draugiem.lv lapās: https://www.facebook.com/kosumbildes un https://www.draugiem.lv/kosumbildes, līdz savai mājaslapai vēl mazliet „jāpaaugas” pašapziņas un profesionalitātes ziņā.

- Kāpēc Tavu uzņēmumu sauc tieši šādi? Kā pie šāda nosaukuma nonāci?

Nosaukuma izvēli vistiešāk ietekmējušas apkārtējo atsauksmes. Atceros, pirmās bija tamlīdzīgas: „Ooo, tik košas bildes!” un „Ārā gandrīz septembris, bet Tavām fotogrāfijām krāsas kā jūnijā!” utt. Manas fotogrāfijas atspoguļo manu būtību – pašai tīri organiski visur „prasās” krāsainību. Piemēram – ja nāku uz veikalu pēc jaunas bļodiņas, noteikti izvēlēšos raibu; ja radīsies nepieciešamība pēc jaunas somas, es nekad neizvēlēšos brūnu vai melnu, tā noteikti būs rakstaina vai puķaina utt. Tāpēc nosaukums „KOŠUMBILDES” „nāca” viegli un ātri, arī pārmetumus no sērijas: „Bet kur tad tas košums?” nekad neesmu saņēmusi.

- Parunāsim par bērniem! Pastāsti par viņiem!

Esmu mamma Rasai (2, 10) un Austrumam (1, 2). Visi trīs dzīvojamies pa mājām, jo, manuprāt, mamma līdz zināmam vecumam ir vislabākais dārziņš, tāpēc garlaicīgi man pēdējo 3 gadu laikā nav bijis vispār :) Abiem tāds zinātkārs, kā arī maķenīt kauslīgs vecums, kad mammai nepārtraukti jāasistē ikdienas darbībās un rotaļās (izrullēt plastilīnu, noasināt zīmuļus, noslaucīt tāfeli, uzcelt zvēriem māju no lego, izstaigāties, izšūpoties, pastaigas laikā uzmeklēt vismaz 1 kaķi utt.) vai vienkārši jābūt modrai un jānovērš ikdienišķā izgūstīšanās un izpliķēšanās. Līdz tam brīnišķīgajam vecumam, kad brālis un māsa kļūst par komandu, nevis uztver viens otru par lielāko konkurentu, vēl maķenīt jāpaaugas. Un man kā mammai nepārtraukti jāstrādā pašai ar sevi.

- Cik viegli vai cik grūti ir savienot darbu un biznesu ar ģimeni un ikdienu?

Godīgi sakot, ir grūti. Kad dodos fotografēt (Rīgas braucieni reizēm aizņem lielāko dienas daļu), ar bērniem labprāt dzīvojas vīrs, un mēs no tā gūstam abpusēju labumu – es ievelku elpu, bet vīram ir lieliska iespēja „izbaudīt” kaut daļiņu no manas ikdienas un pabūt kopā ar bērniem. Kā viņiem manas prombūtnes laikā iet, ir cits jautājums, bet šī regulārā „iziešana sabiedrībā”, jaunu cilvēku, vietu un paradumu vērošana atsver mājokļa uzkopšanu turpmākā vakara garumā. Vissarežģītāk ir izbrīvēt laiku fotogrāfiju apstrādei, kas ir laikietilpīgākā: parasti tai veltu 2 – 3 vakarus, precīzāk, naktis, jo tas ir vienīgais laiks, kad varu netraucēti strādāt, nevienu neapdalot. Gadījumus, kad esmu aizmigusi pie monitora, vairs nespēju saskaitīt, bet, ja reiz esmu izvēlējusies būt kas vairāk par mammu – mājsaimnieci, jāsamierinās ar blakusefektiem :)

- Kā bērni palīdz Tavā biznesā? Ar idejām? Modeļiem?

Bērni ir mani pirmie un joprojām vismīļākie modeļi. Fotografējot viņus, esmu iemācījusies – lai bērnu fotogrāfijas izdotos, man ir jāguļ uz grīdas / zemes / slapjām lapām vai sniega, jāšļūc, jāripinās, jārāpo un citādi jārosās veiksmīga kadra dēļ. Un vai nav ekskluzīvi – man mājās vienmēr ir kāds, ar kuru patrenēties! :) Rasa un Austrums divreiz ir bijuši modeļi arī „Happy Ulula” reklāmas fotosesijās.

- Vai Tu vari teikt, ka būšana par mammu ir iedvesmojusi Tevi lielām lietām?

Es ļoti baidos „nomammoties”, teikšu atklāti. Divi BKA pēc kārtas tomēr ir pamatīgs pārbaudījums, it īpaši, ja mamma pirms tam bijusi sociāli aktīva (savulaik muzicēju). Un te – vairāk kā 3 gadi jāpavada mājās pie pamperiem, biezeņiem, rozā ponijiem, plastilīna kūkām un „Маша и Медведь”! :) Atceros savu vecmammu, kas 90 gados vēl risināja krustvārdu mīklas un rakstīja dzeju. Viņas recepte – nepārtraukti „jādarbina” smadzenes! To arī cenšos darīt, paralēli fotografēšanai un apstrādes džungļiem rakstot recenzijas literatūras portālam www.ubisunt.lu.lv vai periodiski izlīdzot ar tekstu rediģēšanu / tulkošanu, ja kādam nepieciešams (filologa diploms kabatā). Šī nepārtrauktā būšana „apritē” ir kā brīnumgards saldējums manai pašapziņai, jo varu apliecināt – re, es tepat vien esmu, domāju, rakstu un tagad arī fotografēju, nekas nav mainījies! Vienīgā atšķirība: man tagad ir pievienotā vērtība – mani bērni.