Mamma uz nervu sabrukuma robežas: 12 veidi, kā nesajukt prātā

Mazulis ir klāt, un tad ir milzīgs prieks. Tu tik ļoti esi gaidījusi šo brīdi! Bet nezkāpēc laiku pa laikam jūties briesmīgi - apjukusi, nogurusi, nekam nederīga? Spēki tevi pamet un pēc bezmiega naktīm niknums un aizkaitinājums tevi grauž no iekšpuses - tik ļoti, ka esi gatava sakliegt uz bērniņu. Kā pārdzīvot šo grūto laiku? Mācāmies tikt galā ar dusmām un atbrīvoties no vainas izjūtas.

Kad tu jau piecpadsmito reizi naktī celies pie bērna, galvā sāk griezties viens un tas pats monologs: "Nu kas atkal? Autiņbiksītes ir sausas, pabarots pirms stundas.. Varbūt vēderiņš sāp.. Varbūt par karstu". Tie ir kā jautājumi, uz kuriem bieži vien nav atbildes. Pats sliktākais - bērniņš visu laiku kliedz un kliedz un raudāšana nebeidzas, lai arī ko tu darītu. Šī kliegšana no vienas puses izraisa vainas izjūtu: tev ir jāsaprot, kā palīdzēt, bet nezini kā. No otras puses -nervi jau vairs netur. Klāt visam vēl nogurums un neizgulēšanās, un dažkārt pašai gribas kliegt skaļāk par mazuli.

Mums dažreiz var likties, ka bērniņš ir nežēlīgs, dēļ savas nespējas citāāk izrādīt savas vajadzības. Un viņš cenšas savas vajadzības apmierināt - tas ir viņa izdzīvošanas instinkts. Te nu arī rodas tādas kā dubultjūtas pret mazuli: gan žēlums, gan arī aizkaitinājums par bezmiega naktīm, ne vienmēr izprastajām prasībām un vajadzībām. Tāpēc dažkārt var rasties situācijas, kurās uz mazuli sadusmojaties, un visi vecāki vēlas, lai tas notiktu pēc iespējas retāk.

1) PAMANI BRĪDI, KAD JŪTIES ĪPAŠI SLIKTI - tās ir reizes, kad šķiet, ka vairs nevar izturēt, kad šķiet, ka kritīsi histērijā, kad nespēj cīnīties ar aizkaidinājumu, un, ka šis viss nekad nebeigsies. Tev ir milzīgs stress, un bērniņš uz to reaģē, raudot vēl vairāk. Pēc tam jūties kā niecība, kas vainīga mazuļa priekšā.

Apzinoties problēmu, saki sev: tāds nu ir tas mammas darbs. Psihologi uzskata, ka agresijas lēkmes attiecībā uz mazuli nav nesaskaņā ar mātes instinktu, tieši otrādi, arī tas, lai cik banāli neizklausītos, var būt normāli. Un jaunajām māmiņām ir pa spēkam to visu kontrolēt ar nosacījumu, ka viņas ievēro noteikumus, kas palīdz atgūt pārliecību par saviem spēkiem.

2) KONTROLĒ SAVU NOGURUMU, neļaujot tam "izkāpt no krastiem". Laiku pa laikam jāieklausās sevī, lai nepārsniegtu savas iespējas. Jūsu draudzenes un tuvinieki noteikti jau sen ir teikuši simtiem reižu: pārstāj darīt par daudz, necenties visu pagūt. Kad bērniņš guļ, pamet visu, nogulies blakus, atpūties! Izmanto brīdi - tas pašlaik ir pats galvenais. Trauki, putekļu sūcējs, gludeklis, izmētātās rotaļlietas var pagaidīt. Un palūdziet vīram, kādam no radiem aiziet uz veikalu, palīdzēt mājas darbos.

3) ANALIZĒ SAVAS VĀJĀS VIETAS. Psihologi skaidro, ka jaunajai māmiņai sākumā jāapzinās, kāpēc rodas iekšējais aizkaitinājums: tāds ir darbs ar sevi, un nedrīkst ļaut sev atslābt un visu neitralizēt. Pirmkārt, iemesls var būt problēmas, kas saistās ar pašas izvirzīto ideālās mammas lomu, ko esi sev uzbūrusi kā gleznu jau grūtniecības laikā. Var gadīties, ka reālajā dzīvē šī aina ir pilnīgi citādāka. Un tad var būt sava veida vilšanās. Otrkārt, problēmas var rasties tāpēc, ka ir jābūt gan sievai, gan mammai, kas ne vienmēr ir viegls darbiņš, īpaši, kad spēka ir tikai tam, lai nogāztos un gulētu. Treškārt vienlaikus vari gribēt gan pavadīt vairāk laika ar mazuli, piemēram, dodoties pastaigā ārpus mājas, gan arī  - vienlaikus vari vēlēties atgriezties darbā. Īpaši visu iekšējo harmoniju izpostīt var doma par to, ka tev jābūt labai, nē, lieliskai mmmai, vienmēr un visur. Un šī doma pie katras mazākās neveiksmītes vai neizdošanās var radīt nelielus nervu sabrukumus.

4) ATZĪSTI, KA ESI VIEGLI IEVAINOJAMA. Bērniņa piedzimšana vienmēr nozīmē lielas pārmaiņas, un jebkuras pārmaiņas ikdienā var izraisīt nemieru, neaizsargātības sajūtu: jo tu nezini, kā uz to reaģēt, pat sīkumi tevi var aizvainot. Dažkārt šķiet, ka esi agresīva ar bērnu, un tātad šajos brīžos tu esi pašas emociju viesuļvētras epicentrā, un tas viss rada milzīgu satricinājumu tavā ģimenē. Atceries: šīs reakcijas nav iespējams ignorēt un no tām nevar izvairīties, varbūt, ka tas tevi vismaz nomierinās.

5) ESI STARP POZITĪVIEM, JAUKIEM CILVĒKIEM. Ja atkāpsies uz brīdi no pašanalīzes, sapratīsi - tev noderīgi var būt palīgi. Un tas ir pats galvenais - tas, kas ļaus pārdzīvot pirmos mēnešus pēc bērniņa dzimšanas. Tad patiešām ir iespējams sajusties laimīgai un gūt kādu devu sirdsmiera. Protams, jaunizceptajam tētim ir svarīga loma: viņam ir jāpalīdz tev, un arī jāļauj atpūsties, jārada radušās problēmas. Bet lieta tāda, ka viņš nevar visu laiku būt blakus, un viņam arī šis sākumposms nav viegls -viņam var būt grūti apgūt jaunā vecāka statusu, un dažkārt tas var būt pat grūtāk kā sievietēm.

Laipni lūdzam, labās fejas: draudzenes, radi, vecmāmiņas, tantes - visi, kas vēlas palīdzēt, nenosodot jaunos vecākus, visi, kas vēlas uzlabot jauno vecāku noskaņojumu. Labākais mammai ir palīdzība, nu kaut vai izvedot mazuli ar ratiem pastaigā, lai mamma pagūtu atpūsties uz mirkli. Te var noderēt arī morālais atbalsts pat Internetā.

6) TURIES TĀLĀK NO VILTUS LABVĒĻIEM. Pievērs uzmanību tiem cilvēkiem, kas bieži kritizē visu, ko dari un liek justies tev vainīgai bērna priekšā. Bieži vien tie ir paši tuvākie -tava mamma vai vīramāte. Viņas tiešām var nesaprast, kas tur tāds grūts tavā ikdienā: "Jūs taču arī izaugāt, un nekāda vaina!",  "Visi ir kaprīzi, neizlaid bērnu visu laiku ņemot viņu rokās tik bieži!". Vai arī dažkārt tādi cilvēki var ne tikai runāt, bet pat demonstrēt, cik labi (labāk par tevi) viņi tiek galā ar tavu bērnu. Nešaubies par savām mammas spējām. Ieturi prātīgu distanci un norobežojies no šīs kritikas uz vismaz pirmajiem mauzļa dzīves mēnešiem, līdz jutīsi, ka tavs pašvērtējums un ticība saviem spēkiem ir pietiekoši spēcīga un ar visu vari tikt galā pati.

7) UZTICI VECĀKOS BĒRNUS RADIEM, un nejūties kā nodevēja. Ja jums ir vecākie bērni, padomājiet, kas viņus varētu paņemt pie sevis. Varbūt, ka tā ir tava vai vīra mamma (ja viņa nelīdzinās augstākminētajām labvēlēm). Varbūt, ka vīra radi ir gatavi palīdzēt vai nolīgt auklīti vecākajam bērniņam? Protams, nedrīkst aizmirst, ka vecākie bērni mīl pavadīt laiku kopā ar tēti ne tikai mājās. Sports, skrituļošana, kino, viss, ko vien viņi vēlas, lai tikai tu varētu pabaudīt mieru un klusumu.

8) NECENTIES KĻŪT PAR IDEĀLU MAMMU. Cilvēciskās jūtas principā nav ieprogrammētas, un arī tavas ne, tāpēc aizmirsti par "ideālo programmu" mammas lomai. Radini mazuli ņemt vērā arī tavas vēlmes. Piemēram, pagaidīt, līdz viņš iegūst, ko viņam vajag. Esi pacietīga: mazulis arī tāds būs ar laiku. Galu galā pieaugušie esam mēs, tātad - mēs esam situācijas noteicēji. Un mammai nav jānirst ar galvu bērna jūtās un nav jācīnās visu laiku ar viņu, bet vienkārši jābūt blakus lai savā ziņā parādīdu, ka palīdzība nāks.

9) JA GALĪGI NETUR NERVI, IZEJ ĀRĀ. Kad jūti, ka vairs nespēj, jāpārslēdzas steidzami. Noliec mazuli gultiņā, arī, ja viņš raud. Un izej otrā istabā. Pakliedz vai paraudi - emocionālā izlāde mazinās spriedzi. Kad esi mazliet nomierinājusies, atgriezies pie bērniņa.

10)  ATRODI KĀDU, AR KO IZRUNĀTIES. Pastāsti par to, kas notiek kādam tuvam cilvēkam. Palūgt palīdzību, atzīt, ka esi dažkārt asa komunikācijā ar mazuli - tas vien jau pierāda, ka apzinies bērna vajadzības un to, kā jūties. Parunājies ar draudzeni, kas gājusi cauri kam līdzīgam, kas saprot, kādas baisas minūtes tu dažkārt izdzīvo.

11) MĀCIES PRIECĀTIES PAR SĪKUMIEM. Tver katru priecīgo mirkli. Ieraudzīt, kā mazulis aug, kā kustas, krāt atmiņā burvīgos momentus, kuros viņš smaida vai iemieg kā eņģelītis - šīs ainas ir tas, kas rada prieku un laimi katru reizi. Un vēl - šīs ainas nodzēš visu slikto, ļauj par nebūšanām aizmirst.

12) CENTIES PAMANĪT GAISMU TUNEĻA GALĀ. Bērniņš izaug, viss būs citādāk, un viņš izaugs tik drīz, ka nemaz nepamanīsi, kā gan tas noticis. Viss būs labi, šī ir doma, kam jākļūst par tavu mantru, kad nākas stundām mazuli likt gulēt vai darīt kaut ko, kam viņš vienkārši dusmīgi pretojas. Viss reiz pāriet, kā teicis Zālamans.

Māmiņu Klubs