Māksla kā process - iespēja katram būt māksliniekam

Māksla kā process - iespēja katram būt māksliniekam

14. Apr 00:00 Māmiņu klubs Māmiņu klubs

Autors: Valda Vitola, ilggadēja mākslas skolotāja dažādās izglītības sistēmās: “Es esmu mamma un mākslas skolotāja ar diezgan lielu stāžu un gribētu dalīties savā pieredzē, kā kopīga mākslinieciska darbošanās var palīdzēt mazajiem iepazīt pasauli un lielajiem atmodināt sevī bērnišķības enerģiju.”

Mūsdienu mainīgā pasaule ik dienu mums liek būt radošiem, domāt ārpus rāmjiem un pieņemt oriģinālus lēmumus. Viss notiek tik ātri, mūsu bērniem būs jāprot dzīvot, strādāt, risināt problēmas un galu galā būt laimīgiem pasaulē, par kuru šodien zinām gaužām maz. Domāšana ārpus rāmjiem viņiem būs vajadzīga vēl vairāk, nekā mums. Kā palīdzēt jau kopš mazotnes attīstīt radošu pieeju dzīvei? Viens no variantiem ir māksla, līdztekus kopējam mācību procesam International School of Riga (Rīgas Starptautiskajā skolā), kur pirmsskolā un sākumskolā īsteno International Baccalaureate Sākumskolas programmu (IB PYP).

Pikaso ir teicis: ’’Katrs bērns ir mākslinieks, galvenais ir pieaugot to nepazaudēt.’’ Piedāvājot bērnam radošu darbošanos, jāļauj viņam būt skolotājam! To ir vieglāk pateikt kā izdarīt. Gribas taču, lai mazais ātrāk iemācās skaisti zīmēt un rūpīgi izkrāsot un tad šķiet, ka labākais veids ir darbošanās pēc pieaugušā veidota parauga. Tomēr, līdz ar to ir iespējams ‘’pareizs’’ un ‘’nepareizs’’ iznākums. Tā kā bērns, visticamāk, nevarēs apvilkt tik precīzi, nogriezt tik taisni un uzlīmēt tik labi, kā paraugā, visai drīz viņā var rasties sajūta, ka nesanāk. Ja vēl  pieaugušais darbu pielabo, lai izskatās “skaisti”, jaunajam māksliniekam tiek raidīts signāls, ka viņa darbs nav gana labs... Šādā veidā viegli var pazaudēt galveno - drosmi mēģināt un lepnumu par paveikto.

Šādai pieejai ir brīnišķīga alternatīva - mākslinieciskā darbība ar uzsvaru nevis uz gala produktu, bet uz radošo procesu (Process Art). Tā ir uz bērna izvēli orientēta darbošanās, kuras galvenais ieguvums ir pieredze, ko iegūst procesa laikā. Nav parauga vai soli pa solim instrukciju, līdz ar to katrs mākslas darbs ir unikāls. Jaunajam māksliniekam ir iespēja eksperimentēt un pētīt to, kā lietot dažādus materiālus un instrumentus. Neizdevies eksperiments nozīmē nevis neveiksmi, bet iespēju mēģināt citādi. Man ļoti patīk teiciens: “Neizdevās? Mēģini vēlreiz, izgāzies vēlreiz, izgāzies labāk!” Izmantojot šādu pieeju, skolēnos attīstās radošums un pārliecība par savu ideju nozīmi. Pēc šī principa mēs strādājam International School of Riga (Rīgas Starptautiskajā skolā), bet tas ir viegli realizējams arī mājās.

Kā tas izskatās darbībā? Uz galda ir nolikti dažādi mākslas materiāli un darbarīki, bet, ko ar tiem darīt, bērns izdomā pats. Iespējami visnegaidītākie varianti. Piemēram, uz galda ir kartons, tāfeles krīti, trauciņš ar ūdeni un ota. Vai varat izdomāt vismaz trīs veidus, kā šos materiālus izmantot? Bērns noteikti varēs un, visticamāk, ka krīta  mērcēšana ūdenī būs viens no pirmajiem eksperimentiem. Mazais nezina, kā ir pareizi (no mūsu viedokļa) un rada kaut ko savu. Nesen saviem skolnieciņiem pirmsskolas grupā piedāvāju māla piku, ziepjūdeni un pipeti. Iznākumi bija tik dažādi! Vienam tas beidzās ar putainu māla zupu, cits priecājās, ka mitrais māls kļūst tik maigs kā krēms un nogludināja savu gabalu kā spoguli, cits pamanījās izveidot gluži sakarīgu vāzi, bet citam nepatika smērēt rokas un viņš aizgāja zīmēt.

Jūs teiksiet, radošums ir laba lieta, bet netīras drēbes un visa māja? Un jums ir pilnīga taisnība! Šāda veida projekti pamatā ir ķēpīgi un lipīgi, lai gan ir iespējama arī ‘’tīra’’ māksla, bet tad ir jārēķinās ar papīra smalcinātāja kvalitātes atgriezumiem un skrandiņām. Tomēr, tam nevajadzētu jūs atturēt no mešanās fantastiskā piedzīvojumā kopā ar saviem mazajiem! Galvenais ir atrast pareizu vietu - tālāk no paklājiem, tapetēm un mīkstajām mēbelēm. Varbūt noderēs virtuves galds un lēzena paplāte? Priekšauts bērnam (un arī sev!), plēve vai vecās labās avīzes uz galda un grīdas, un aiziet! Jūs paši jutīsiet, kā ar laiku rodas azarts kopā ar bērnu atrast jaunus un jaunus izaicinājumus. Līdzās ierastiem mākslas materiāliem var lietot tik daudz ko mājās atrodamu. Dzija, pogas, piknika kociņi, kartona kastes, pārslu pakas un papīra rullīši ir dārgums! No miltiem, sāls un ūdens sajaucam spēļu mīklu, līme un skūšanās putas… Bet pamēģiniet paši! No pastaigas var atnest daudz ko interesantu - akmentiņus, zariņus, lapas, pat sniegu un kādu lāsteku, ja nu ziema tomēr iestājas.

Ļoti svarīgi ir vērot - gan dzīvoklī, gan pilsētā, gan dabā un tad censties attēlot ieraudzīto. Tikai jāatceras, ka bērns daudzas lietas redz pirmo reizi un ievēro pavisam citas detaļas nekā pieaugušais. Līdz ar to nevajag steigties parādīt, kā ir pareizi.  Labāk pieaugušajam pievienoties un taisīt pašam savu darbu!

Pēdējais izaicinājums - gala produkts, ko ar to darīt? Reti kurš no tiem kvalificēsies uzlikšanai uz plauktiņa vai piekāršanai pie sienas, bet tūlīt mest ārā arī nevar. Lai gan bērnam galvenais ir process, tomēr katram savs darbiņš mīļš. Bet var taču to nofotografēt! Vai vēl labāk, nofilmēt un ļaut autoram izstāstīt, kas ir attēlots. Esmu iemācījusies neteikt, ko es redzu, jo, atzinīgi paslavējot par to, cik labi izdevies, piemēram, zirdziņš, var saņemt pārmetošu atbildi, ka tā taču ir mamma. Labāk pavaicāt: Pastāsti man par savu darbu! Šāda virtuāla izstāde laika gaitā atļaus izsekot progresam un agri vai vēlu no haosa parādīsies visiem saprotami tēli.