Maģiskais trusis

Patiesībā maģijas tur nav ne kādas, tik vien kā neticama efektivitāte. Pavisam nesen ar meitiņas tēti atklājām, ka gadījumos, kad neviens no mums netiek sadzirdēts, ņemts vērā un klausīts, darbojas… rotaļu trusis!

“Usītis”, kā meitiņa viņu mīļi dēvē, mūsu mājās ieceļoja pirms pusgada, tūlīt iekarojot Ievas sirdi, kuru līdz šim nebija uzrunājusi neviena cita rotaļlieta. Lielais rozā trusis tika paņemts no kādas katoļu baznīcas citā pilsētā, kur, vairākus gadus gaidījis jaunu saimnieku, tomēr izrādījās nevienam nevajadzīgs.

Kolīdz mana mamma uzzināja, ka šis trusis ir brīvi pieejams jebkuram interesentam, viņa pārnesa to mājās, izmazgāja, vairākas dienas žāvēja un ar autobusu atveda mums.

Jau pirmajā dienā “usis” aiz vienas auss tika vazāts pa visām telpām. Tolaik gan vārda viņam vēl nebija, tas nāca ar laiku. Tāpat kā vajadzība lielo rotaļu trusi ik pēc stundas samīļot un sabučot, pabarot, ņemt līdzi rotaļās un dodoties pie miera. Vārdu sakot, “usis” kļuva par mūsu ģimenes jauno locekli un Ieviņas labāko draugu.

Varat iedomāties, kā sāku smieties, kad man bērnudārzā tīri loģiski apvaicājās;” Varbūt Ievai ir kāda mīļmantiņa, ko varētu iedot līdzi?”. Iztēlojos, kā stieptu to milzeni cauri visai pilsētai.

Jau iepriekš bijām ievērojuši, ka mazos niķīšus jau saknē palīdz novērst jautājums;” Ieviņ, kur ir trusis? Iesim, samīļosim trusi!”. Tāpat nomierināties palīdzēja iespēja pasēdēt “usim” klēpī, kopā ar kādu no vecākiem skatoties trušu grāmatiņu (nemaz nav pārsteidzoši).

Bet pēdējā laika atklājums ir kas ģeniāls! Ja mēs ar meitu nespējam par ko vienoties, to prot trusis! Vienkārši kāds no mums paņem lielo rotaļlietu, kustina un runā caur to, virzot bērnu pareizajā virzienā, piemēram, sakot;” Tu nevarēsi mani mīļot, tev ir netīras rokas. Aiziesi nomazgāt?”, un Ieva bez svārstīšanās atbild;” Jā!”. Vakar, kad neviens no mums nespēja bez protestiem mazo pasaules pētnieci piedabūt doties pie miera, es paņēmu trusi un teicu;” Man nāk miedziņš. Tev arī?”, uz ko Ieviņa atbildēja piekrītoši. Tad es teicu;” Kāp gultiņā, es arī kāpšu. Iesim čučēt.” Liels bija mans izbrīns, kad meita paklausīgi un ne mirkli nešauboties ierāpās gultā, palīdzot arī lielajam rotaļu zaķim izspraukties cauri divu redeļu platuma spraugai. Tā viņi arī aizmiga – cieši apskāvušies.

Kādi ir Jūsu risinājumi situācijām, kad bērns spītīgi turas pie sava? Vai esat mēģinājušas izmantot rotaļlietas kā starpniekus?

P. S. Bilde no personiskā arhīva - uzņemta ap to laiku, kad lielā rotaļlieta tik tikko bija nonākusi mūsu mājās.