Vēl no “brāļa laikiem” Fejiņai ir lielas kastes līdz malām pilnas ar Lego Duplo, un to apjoms tikai palielinājies, jo gan dzimšanas un vārda dienās, gan arī Ziemassvētkos rūķis nesa Lego. Patiesībā, man par šādu dāvanu ir tikai neizsakāms prieks, jo kvalitatīva, kalpo paaudzēm un nekad neapnīk. Tāpēc, ja man vaicā, ko dāvināt bērniem, tad mana atbilde vienmēr būs Lego, kaut vai tāpēc, ka ik sezonu to klāsts tiek papildināts ar aizvien jaunām sērijām.
Tad nu par Fejiņu. Svētki nāca un gāja, Lego daudzums tikai pieauga, bet mazajai māsiņai interese par to bija apaļa nulle. Daudz interesantāk viņai šķita iekniebt brālim, kāds katliņš vai bļodiņa virtuves plauktā.
Bet tagad, kad pārkāpts pāri 2 gadu slieksnim, ir parādījusies milzu interese par rotaļāšanos par Lego, jo sevišķi, kad pienācis kārtējais slimošanas maratons.
Vakar pat istabas vidū tika izvilkti divi lielie grozi ar Lego Duplo klučiem, un būvētas sapņu pilis. Fejiņas gadījumā gan tās visbiežāk ir daudzceltnes, kur viens klucītis salikts virs otra, bet, kad piepalīdz arī brālis, top īsti cietokšņi. Starp cilvēciņiem jau ir izvēlēts, kurš ir tētis, mamma un brālis, un mammai pat piešķirts savs auto. Tiesa, nezinu, no kā viņa iemācījusies, ka sabūvētie Lego kluči var pārtapt par ierocis, jo dažkārt mazā dāma skrien pa māju, vicinot savu uzbūvēto Lego Duplo zizli, un kliedzot "piu, piu"... mājās šāda veida filmas neskatāmies un arī brālis rotaļās neizmanto ieročus. Domājiet, bērnudārzā?
Vēl viena lieta, kuru esmu piefiksējusi, Fejiņai rotaļājoties ar Lego Duplo savā nodabā... viņa dažkārt krāmē klucīšus un komentē to krāsas - balta, rozā. Neviens no mums viņai nav mācījis krāsas, bet, acīmredzot, tas iesēdies prātā bez mācīšanās.
Šajos brīžos es atvieglota nopūšos par to, ka Fejiņa sāk iemācīties rotaļāties pati, un mammai visu laiku nav jābūt blakus. Protams, protams, lielākā kāre pēc rotaļāšanās sākas tieši brīdī, kad jādodas gulēt (vienalga, diendusu vai vakara miedziņu), jo tad Fejiņa pilnā balsī kliedz, ka viņai vajag spēlēties!