Tikpat dažādi, cik esam mēs paši, ir arī mūsu bērni. Tāpēc divas pirmās lietas, kas vecākiem, jāzina, lai labāk izprastu savus mazos un nodibinātu ar viņiem pēc iespējas ciešāku emocionālo saikni, ir attīstība un temperaments.
Apmeklē psiholoģes Diānas Zandes seminārus un uzzini vairāk par bērna temperamentu!
Daudzi vecāki mēdz satraukties, ja bērns neattīstās kā pēc grāmatas. Taču tas ir normāli, ja mazais kaut kādas lietas sāk darīt agrāk vai vēlāk nekā viņa vienaudži, kas bieži vien ir saistīts ar viņa individuālo attīstību un temperamentu, jo katrs bērns ir individualitāte!
Bērna attīstība tiek aplūkota septiņās pamatsfērās – motorā jeb lielo kustību attīstība, smalkā motorika jeb sīko kustību attīstība, kognitīvā attīstība jeb kā attīstās bērna domāšana, valodas attīstība, pašaprūpe, emociju attīstība un sociālā jeb saskarsmes attīstība.
Tas, kā notiek katra bērna attīstība, lielā mērā ir saistīts ar viņa temperamentu! Mūsdienu pasaulē ar temperamentu saprot nevis ierasto dalījumu četros temperamenta tipos, bet gan deviņas iedzimtas īpašības jeb dimensijas.
Aktivitātes līmenis
Cilvēki ar zemu aktivitātes līmeni ikdienā būs lēni un nosvērti, bet ar augstu – ļoti kustīgi, enerģiski. To var pamanīt agrā vecumā – ir bērni, kas dienas pavada mierīgi, daudz nepārvietojas un citi, kuriem visu laiku jāseko līdzi. Šādiem bērniem bieži vien kļūdaini tiek piedēvēta hiperaktivitāte, kas ne vienmēr tiešām tā ir, jo bērnam varbūt vienkārši ir augsts aktivitātes līmenis.
Regularitāte
Vienā pusē būs tie bērniņi, kam fizioloģiskās norises ir ļoti regulāras - vēderiņš izies vienmēr vienā laikā pēc ēšanas, vienam gribēs iet gulēt vienmēr deviņos vakarā, ēst vienmēr gribēsies ik pēc 4 vai 6 stundām. Savukārt otrā pusē ir cilvēki, kuriem regularitāte ir ļoti neparedzama – vēders iziet, kad pagadās, citreiz gribas ēst ik pa pusstundai, bet citreiz negribas pat pēc 5 stundām, protams, tas nav par zīdaiņiem, bet kad mazais paaudzies – ļoti grūti prognozēt, kad un kas notiks.
Pirmā reakcija uz jauno
Ir tādi bērniņi, kas ieraugot kaut ko jaunu, piemēram, pusdienās ieraugot bietes, ar prieku tām ķersies klāt, bet ir bērni, kuri pirmoreiz ieraugot bietes, teiks: nē es bietes neēdu! Neskatoties uz to, ka viņš nezina, kas tas ir, kā garšo un smaržo. Šāds bērns gribēs mīļo veco kartupeli un vēlēsies pateikt, ka viņam neko jaunu nevajag. Savukārt vecākiem jāizdomā viltības, kā likt bieti pagaršot!
Pielāgošanās
Ja bieti kartupelim piejauks klāt, būs arī tādi bērni, kas pagaršos un nākamreiz teiks: Ļoti labi, es gribu ēst bieti, jo man tā garšo! Un neprotestēs, jo tādi bērni ātri pielāgojas jaunajam, bet būs bērni, kuri arī nākamreiz neēdīs bieti un tā pie ēdiena būs jāpieliek vēl mazliet un vēl, līdz bērns būs pieradis būs gatavs ēst.
Tātad – vieni bērni pielāgojas ātri, bet citi pielāgojas ilgākā laikā. To ļoti labi bieži vien var redzēt arī bērnudārzā - vieniem pie pirmās reakcijas uz jauno bērnudārzā sākumā var nepatikt, bet, ja bērniņš ticis grupiņā un ātri atvadījies no mammas, viņš ātri iejūtas un pierod pie jaunās vides, bet ir tādi, kuri grupiņā ieies ātri, bet paies ilgs laiks, kamēr pieradīs pie vides, iemācīsies un sajutīsies labi.
Sensorais jeb fiziskais jutīgums
Ir bērni, kuri ļoti izjūt apkārtējās pasaules iedarbību – viņiem "kož" segas, grauž zeķes, gaisma ir par spilgtu, telpās ir par siltu vai aukstu, savukārt citiem nekad nekas "nekož", nav par spilgtu, nav par aukstu, jo šie bērni nav tik jūtīgi pret apkārtējo pasauli. Tiem, kuriem "kož" ir grūti un tas nav bērnu cimperlīgums, vienkārši viņi tā izjūt apkārtējo pasauli!
Reakcijas intensitāte
Vieni bērni uz visu reaģē ļoti intensīvi – ja raud, tad raud tā, ka asaras iet pa gaisu un arī kaimiņi var dzirdēt šīs izpausmes, un tāpat ir ar smiešanos – tā dzirdama pa visu māju, ir ilga un skaļa. Savukārt otriem raudāšana izpaužas kā šņukstēšana un norit klusiņām, nobirstot kādai asariņai. Šādiem bērniņiem emocijas nav tik spēcīgas un arī smejas viņi klusītēm pie sevis.
Noskaņojums
Ir bērni, kas arī vēlākā vecumā kā pieaugušie, lielāko laika daļu ir priecīgi, mostas labā noskaņojumā, jūtas apmierināti ar dzīvi, tai pat laikā otriem gandrīz vienmēr ir drūms noskaņojums, viņi ir nedaudz bēdīgi, tik bieži nesmaida kā tie, kuriem visu laiku ir labs noskaņojums.
Uzmanības noturība
Kas lielā mērā labāk pazīstama kā koncentrēšanās - ir bērni, kuri, ja vēlas, liek kluču māju un viņus it nemaz nesatrauc, ka blakus ir mašīnītes, ka māmiņa skatās kādu filmu un apkārt ir vēl daudzas citas lietas. Savukārt citi bērni spēj vienai lietai pievērsties tikai tad, ja citas lietas ir noliktas kaut kur prom. Ja šāds bērns vēlas kaut ko būvēt no klučiem, mašīnas ir jānoliek, televizors jāizslēdz un tikai tad viņš spēs koncentrēties, jo pretējā gadījumā citas lietas traucēs koncentrēties uz vienu darbību.
Neatlaidība
Vieni bērniņi, ceļot māju no klučiem, pūlēsies visiem spēkiem, lai māja tiktu uzbūvēta; turpretī citi sāks būvēt kluču māju, uzcels pirmo stāvu, bet ieraudzīs blakus mašīnu, ar kuru gribēs aizbraukt uz otru istabas galu, ieraudzīs tur bumbu, tad paripinās to, atgriezīsies pie mājas, ko turpinās celt un tad atkal pabraukāsies ar mašīnu utt. Šādiem bērniem ir grūti izdarīt vienu darbiņu no sākuma līdz beigām, jo viegli novērš uzmanību uz citām apkārtējām lietām.
Šīs deviņas īpašības jeb dimensijas kombinējas ļoti dažādi – piemēram, bērns var būt ar zemu aktivitātes līmeni, bet viņš ir ļoti neatlaidīgs. Šīs īpašības ir iedzimtas, taču tās nav iepriekš paredzamas.