Kad ğimenē ienāk otrs mazulis

30. May 23:26 Elīna Jankjaviča Elīna Jankjaviča

Pēdējo 2 gadu laikā ir bijušas tik lielas pārmaiņas,ka tagad sēžot pie tējas krūzes,pat nevar vēl tās visas sagremot. 

2017.gada pašā vasaras sākumā nāca pasaulē mūsu meita. Tas bija jauns posms un ar vīru bijām priecīgi par ğimenes pieaugumu. Te nāca pirmais pārbaudījums. Tobrīd vīrs attīstīja savu mazo biznesu...ķēra un grāba visus darbiņus pēc kārtas,lai nodrošinātu ğimeni. Tas atkal nozīmēja,ka es visu dienu biju viena mājās ar mazuli,citdien pat līdz vēlam vakaram. Nāca depresija,jo tas viss bija jauns un nezināms. Bērns raud un tu jūties bezspēcīgs,jo nezini kā palīdzēt. Pa virsu visam negulētas naktis un bērna nēsāšana uz rokām 24/7. Zinu,ka dažas no jums nesaprot kā tas ir,kad mazulis visu laiku tiek staipīts pa rokām,pats neiemieg un neguļ savā gultā...citas padomā,ka pieradināts pa rokām un taču mamējais guļ savā gultā un aizmieg pats. Dāmas,tas viss ir reāli!!! Vienai mazulis var būt tik mierīgs,ka dienas un nakts laikā vińu pat nedzird,otrai mazulis dikti cīnās ar kolikām un zobiem,un visu laiku ir kreņķīgs. Katrs ir individuāls! Es kritu izmisumā,jo man nebija,kas palīdz. Man pat bija svētki,kad vismaz reizi dienā varēju paēst. Vīrs nāca vēlu,pārguris...ar zīdsini nebija interesanti,jo viņš tak vēl neko nedara. Gulēšana atsevišķās istabās (es ar mazo uz izvelkamā dīvāna un vīrs lielajā gultā) jau bija norma,jo rïtdien tak jāiet uz darbu un vajag izgulēties,bet mazais pa nakti ceļās ēst un raud. Dusmas,izmisums,pārgurums un neziņa dažreiz ņēma virsroku un es paliku vāja,jo dusmojos uz savu bērnu. 

Meitai tuvojoties gada jubilejai viss gāja uz labo pusi līdz brīdim,kad vīrs paziņoja,ka dodas ārpus Latvijas pelnīt naudu. Ko,lai saka...pārdomu brīdis,bet uzreiz teicu,ka brauksim līdzi,jo atsevišķi dzīvot neredzēju to kā variantu. Sarunājām,ka pēc meitas gada jubilejas dosimies. Vīrs jau devās prom mēnesi iepriekš,lai iemītu taciņu,atrastu mums mājvietu un nedaudz adaptētos. Es jums teicu,ka bērni patiesi ir gudri un saprot daudz vairāk nekā domājam. Viņa apvainojās par to,ka tētis ir devies prom un mums abām jāpaliek šeit. Pat atteicās no krūts piena.

Viss sapakots un esam nonākuši ārpus Latvijas. Viss jauns un nezināms,iespēja iekārtot māju pēc saviem uzskatiem (Latvijā dzīvojām vienā mājā ar vīra māti...viņai privātmājas pirmais stāvs un mums otrais)...ar vienu vārdu sakot beidzot sava ligzdiņa. Pagāja mēnesis. Vīrs arvien vairāk sāka darboties ar meitu. Viņiem abiem izveidojās īpaša saikne,ko es nekad nesapratīšu,bet priecāšos līdz mūža galam. Viss bija skaisti...vasara,saule,brīvdienas un jūra. Atbraucot mājās no jūras,tajā naktī sapņoju,ka esmu stāvoklī un nepameta sajūta,ka ir vajadzība pēc grūtniecības testa. Nākamajā dienā uztaisīju testu (amizanti likās pārdevējas novēlējums,lai rezultāts būtu tāds kā vēlos,bet zināju,ka nebūs) un + norādīja uz grūtniecību. Sāku raudāt,jo kā es varu būt stāvoklī!!! Meitai tak tikko palika 1 un es sāku baudīt dzīvi no jauna. Tām,kurām liekās,ka bērns taču ir tāda dāvana,ticiet man,ja jūs pilnībā neesat uz to gatava,tad viss ir bēdīgi. Paziņoju vīram,viņš,protams,priecīgs un viss iet uz urrrā! Sākās depresija. Es neesmu gatava. Kā tas var būt? Kas tālāk? Kur dzemdēt? Braucu atpakaļ uz Latviju un sākās vēl nepatīkamāka situācija. Analīzes norādīja,ka bērniņš būs iespējams slims. Stājos uzskaitē,jo ārsti, vecmātes un sistēms jau zināma. Tā es lidinājos turpu šurpu ar viengadnieku padusē. Visbeidzot paziņoja,ka viss labi un būs puika. BEIDZOT samierinājos un pat jutos lepna,un priecīga,ka nedaudz paaugoties abi kopā spēlēsies.

Pienāca Ziemassvētku laiks. Izlēmām doties uz Latviju ar auto,jo vairs nevarēju lidot. Vīrs pēc 2 nedēļām aizbrauca atpakaļ strādāt un pie mums lidoja ik pēc 2,3 nedēļām uz 2 dienām. Meitai tas bija liels pārbaudījums,jo porms braukšanas Latviju bija sācies tēta periods. Tā mēs smieklos un asarās pavadījām 2 mēnešus. Februāra beigās,kādā otrdienas rītā,saprotu,ka šodien lielā diena. Sametu mantas mašīnā,meita padusē un devāmies pie manas mammas. Sazvanīju vīru,teicu,ka šodien jālido. Viss noritēja labi. Meita pie manas mammas,vīrs lidmašīnā pie mums un man rokās mazs cilvēciņš. 

Atkal jauns dzīves posms. Tās 3 dienas,ko pavadīju Dzemdību namā,bija tieši tas,kas nepieciešams-atpūta,atpūta un vēlreiz atpūta,jo zināju,ka mājās gaida interesantas pārmaiņas. Pirmās divas nedēļas,godīgi teikšu,bija šausmīgas. Labi,ka vīrs bija pie sāniem,kas nodarbināja meitu. Kad vīrs aizbrauca sākās pārbaudījumi laiks. Depresija,izmisums un bezspēcīgums. Meita greizsirdīga. Dēls raud. Viens ēst prasa,otrs raud,lai paņem klēpī un tu saproti,ka esi viens un bezspēcīgs. Ēst gatavošana,mājas uzkopšana,pārtikas iepirkšana,zāles pļaušana,rotaļāšanās utt...tam visam tika atrasts laiks, bet samenidžēt to visu bija īats izaicinājums. Gribās visu izdarīt un paspēt,bet iecerētais neizdodas un gribas dusmoties. Ehhh...es varētu turpināt un turpināt. Visgrūtākais bija tas,ka nav tā otra blakus,kas samīļo un pasaka īstos vārdus.

Nu jau pagājuši 3 mēneši. Ir lijušas daudz asaras,bet paskatoties uz savu bērnu smaidiem,saproti,cik bagāts esi. Mīļās dāmas....ar šo savu stāstu vēlos pateikt,ka it nemaz nav viegli audzināt divus mazus mazuļus ar nepilnu 2 gadu starpību,it īpaši,kad tas jādara vienai 24/7,bet ticiet saviem spēkiem un NEKLAUSIETIES TANĪ KO JUMS CITI SAKA! Neskatoties ne uz ko,jūs savam bērnam esiet un būsiet pati labākā mamma. Es arī vairākas reizes esmu norāvusies no ķēdes un pēc tam sēdējusi ar sirdsapziņas pārmetumiem(mēs visi esam cilvēki),bet,kad tās mazās rociņas atnāk un apskauj,un vēl iedot bučiņu,tad sirds izkūst un saproti,ka tomēr kaut ko dari pareizi. Ticiet sev un esiet stipras!!! Atrodiet sevī spēku,kas virza uz priekšu.