Visai raksturīgi šim gadalaikam ir runāt un būt pārdomās par bērnu slimošanu. Vīrusi ir visapkārt mums – tas ir fakts. Jautājums paliek – kādēļ daži bērni (arī pieaugušie) slimo, citi – nē. Jau vairākas dienas cenšos noformulēt savas domas, lai pastāstītu, pie kādas atziņas jeb atbildes sev par sava bērna slimošanu esmu nonākusi šobrīd.
Pagājušais mācību gads bija pirmais gads bērnudārzā arī mūsu puikam. Daudz jaunu prasmju apgūts šajā gadā, bet pietiekami daudz arī sanāca slimot. Izteikti slimīgs viņš gan nav bijis nekad, līdz šim (šobrīd viņam 3,8g) nav bijusi nepieciešamība pēc nopietnām medicīniskām manipulācijām, nav arī lietotas antibiotikas, bet ir iztikts ar dabīgas izcelsmes preparātiem un „tautas medicīnu”, klepus (no laringotraheīta līdz bronhītam) ir viņa raksturīgākā saslimšana. Bērnudārzu apmeklējot, bija iesnas, bija klepus, bija vēdervīrusi. Šī gada pavasarī nonācām pie homeopāta, jo beidzot bija pilns mans „kausiņš” – nesapratu, kādēļ bērnam nebeidzas klepus jau vairākus mēnešus. Rentgens „tīrs”, „trokšņu” nav, asinsanalīzes labas, bet klepus kā ir, tā ir. Pēc homeopāta apmeklējuma mums bija daudz pozitīvu izmaiņu ikdienā http://www.maminuklubs.lv/pirmsskola/20120827-kad-attistibas-krizes-nebeidzas-/ , tai skaitā beidzās arī klepus. Nu labi, bija jau marta beigas, tādēļ varētu arī domāt, ka klepus beidzās dēļ ziemas beigām, tad nu ar interesi gaidīju jauno mācību gadu bērnudārzā, kādas izmaiņas „slimības vēsturē” būs šogad.
Pa šo laiku esmu šo to pameklējusi attiecībā uz slimību saistību ar emocionālo pasauli, jo pamatā uzskatīju, ka mana bērna klepus beigšanās un uzvedības izmaiņas bija tieši saistītas ar homeopātiju, bet homeopātija, kā zināms, ārstē cēloņus (mana bērna gadījumā – impulsivitāti, ātras emociju maiņas, emociju izpausmes to galējos, reizēm neiedomājamos stāvokļos). Gana daudzi jau šobrīd ir lasījuši Valērija Siņeļņikova grāmatu „Izproti savu slimību”, arī manās rokās tā nonāca – šī grāmata deva daudz vielas pārdomām. Izskatot cēloņus mūsu ģimenē raksturīgākajām saslimšanām, secināju, ka taisnība jau vien būs tam, ko izpētījis autors. Tad nu ļoti ņēmu vērā šajā grāmatā rakstīto, ļoti daudz strādāju ar savām sajūtām, ļoti daudz vēroju bērna emociju izmaiņas. Rezultātā, neskatoties, ka (raksturīgi bērnudārzam) grupas biedri blakus puņķojās, blakus klepoja, blakus pat reizēm vēma, šajā mācību gadā viņš pirmos 3 mēnešus neslimoja vispār ne ar ko – nebija pat mazāko iesnu pazīmju.
Pirms pāris nedēļām mūsu mierīgo ikdienu satricināja it kā sīkums – pēc dejošanas mēģinājuma, kad abi ar mazo sēdējām stāvošā mašīnā un spriedām, ko veikalā pirksim vakariņām, kāda sieviete, domājot, ka esmu aizbraukusi, novietojot savu automašīnu stāvvietā, uzstūmās mūsu mašīnai. Skāde neliela, bet sieviete (un pēcāk arī viņas vīrs) nebija pierunājami rakstīt Saskaņoto paziņojumu, jo par visu varu vēlējās policiju. Neskatoties, ka tiešām ļoti strādāju ar savām emocijām, jo esmu „viegli uzliesmojoša”, tomēr neizturēju un emocionāli uzsprāgu. Uzsprāgu tādēļ, ka tas bija pirmais vakars, kad sākās šī ziema – puteņoja, bija auksts, bet mēs ar bērnu nepiemēroti apģērbušies, vēl policija jāgaida vismaz 3 stundas... Turpmākie notikumi bija tādi, ka mans vīrs, kad atbrīvojās no darba, atnāca pakaļ puikam, kurš, satraukumā par mani, kam jāgaida policija, līdz mājām putenī noraudājās, bet raudāšana viņa izpratnē ir skaļa kliegšana bez elpas. Policiju nesagaidījām, jo sieviete tomēr pēc pusotras stundas nīkšanas laukā izlēma par labu Saskaņotā paziņojuma rakstīšanai, toties es no savām dusmām tikt vaļā tik viegli nespēju. Aizejot mājās biju noskaitusies uz šo sievieti, uz visu šo situāciju. Iekšēji jau sapratu, ka jānorimst, jo savādāk tas atsauksies uz bērna veselību. Lieki piebilst, ka atsaucās arī.
Pēc pāris dienām bērnam sākās iesnas. Nu labi, arī gadalaiku maiņa varētu būt pie vainas, un tomēr... Iekšēji pieauga dusmas uz šo svešo sievieti, ka nu viņas dēļ manam bērnam ir iesnas. Rezultātā – bērns sāka sirgt arvien vairāk. Jo izteiktāki slimības simptomi, jo dusmīgāka kļuvu, jo slimāks bērns, kamēr tas noveda pie ļoti smagas nakts, kad bērns 9 no 10 stundām sava miega vienkārši klepoja bez apstāja, pēdējās stundas tas bija laringītam raksturīgais rejošais klepus, kad bērns vienkārši jau izklausījās kā bez spējas elpot. Tajā naktī sapratu, ka ir jāsaņemas un jāatbrīvojas no dusmām. Nākošo dienu ar sevi smagi strādāju, domās vizualizēju dusmu palaišanu, kā rezultātā nākošā naktī manu bērnu klepus vispār vairs nepiemeklēja.
Diemžēl mana apņemšanās (dusmu palaišana) atnāca nedaudz par vēlu. Kādēļ? Tādēļ, ka bērns ir ļoti sabiedrisks un alkst nemitīgu piedzīvojumu, bet, dzīvojot divatā ar mani mājās, it sevišķi ziemā, nespēju viņam nodrošināt dažādas aktivitātes 12h no vietas vairāku dienu garumā. Un tā mēs atvērām savu apburto loku – jo vairāk bērns bija neapmierināts, garlaikojies, jo biežāk mums sanāca strīdi, jo biežāk viens uz otru pacēlām balsis, jo lēnām uz beigām ejošais klepus atgriezās ar jaunu sparu un arvien tik kļuva izteiktāks. Lai arī skaitīju miljoniem reižu līdz 10, vienalga nesanāca izrauties no šī loka, kamēr neizdevās saplānot mūsu dienu tā, lai tā sanāktu piedzīvojumiem pilna. Ļoti veiksmīgi šobrīd notiek dažādi Ziemassvētku pasākumi, tādēļ pāris dienas aktīvi apmeklējām pa vairākiem tādiem dienā, pēc kā, tavu brīnumu, bērns kļuva apmierināts ar dzīvi un arī klepus samazinājies.
Šobrīd, pēc divu nedēļu pārtraukuma, mazais atgriezies bērnudārzā. Ceru, ka mūsu ikdiena atkal atjaunosies tāda, kāda tā bija rudens mēnešos, pie tā cītīgi strādājam, ņemot vērā mūsu visu triju vajadzības un iespējas. Ļoti arī ceru, ka kādam mans stāsts varbūt sniegs atbildes uz jautājumiem, kuri šķiet neatbildami, vēl jo vairāk tādēļ, ka bieži dzirdu dusmīgus vecākus sakām „kā lai mans bērns ir vesels, ja citi uz bērnudārzu ved galīgi slimu bērnu”.
Man pašai šis notikums parādīja arī to, cik trausli mēs patiesībā esam, bet cik stipriem un gudriem mums jāmācās būt. Kas galvenais – ir svarīgs šis „miers virs zemes”, ko radīt varam tikai mēs paši, nevis tas jādara citiem mums apkārt.
Laikam man būs jāatrod tā grāmata (kaut kur mājās ir), lai paskatītos, ko mēs darām ne tā, jo visa Advente paiet vienā slimošanā... ☹
Es šo grāmatu esmu aizņēmusies, bet ļoti vēlētos iegādāties savu. Kad sajūtu kādas slimības pazīmes vai par ko sūdzas ģimenes locekļi, grāmatu rokā un lasu - kas tad parasti ir par cēloņiem, izrunājam situācijas, kas bijušas ārpus mājām, tā arī šoziem iztiekam bez iesnām un kakla sāpēm, lai gan abiem ar vīru pašiem šīs likstas iepriekšējās ziemas atgadījās visai bieži.
jā, cēloņus atrast ir ļoti grūti - tas tiesa, jo ļoti bieži tajā straujajā ikdienā mēs nepamanām, ko esam izdarījuši vai ko nodomājuši. nesanāk jau laika apsēsties un dienas beigās attīt dienas notikumus, lai kādas problēmsituācijas saprastu, lai tās izbeigtu un noliktu malā.
Viena lieta, ka bērns uzsūc apkārtējo emocijas - tad tas, pēc maniem novērojumiem pie sava bērna, atsaucas galvenokārt uz viņa uzvedību. Otra lieta, kā bērns uzsūc vecāku emocijas un kā tās pārstrādā, jo tas atsaucas ne tikai uz uzvedību, bet uz veselību jau nopietnāk.
Vēl saka, ka līdz 12 gadu vecumam bērns ir kā viens no aizsardzības līmeņiem starp ārpasauli un vecāku, tādēļ nereti bērns izslimo kādu slimību vecāka vietā.
Pieļauju, ka daļa tagad nodomās "kā es tagad tā ņemšu un bojāšu attiecības ar otru cilvēku, lai teiktu, ka esmu dusmīgs par to vai šo", bet patiesībā tas nemaz nav jādara. Ir tikai jānoformulē savas dusmas un tās jāizsaka skaļi, esot kaut vai vienam telpā.
Un vēl gribu piebilst, ka slimība ir tikai "pauze", kuru organisms nospiež, lai cilvēks attopas. Ja to nomāc ar zālēm, tā arī cilvēkam nesanāk mācīties no kļūdām. Ātrāk un vieglāk tas ir, bet tas ir īstermiņa risinājums.
jā, nav viegli meklēt vainu sevī, jo vieglāk ir novelt vainu uz kaut ko citu, dot bērnam zāles, lai viss būtu labi. kuram gan patīk saprast, ka paša emocijas ir tas vaininieks.
es pilnīgi piekritīšu, ka bērni uzsūc apkārtējo cilvēku emocijas! ne velti, kad bērns daudz slimo, daļa ārstu uzreiz iztaujā par emocionālo vidi ģimenē.