Kad bērniņš būs gatavs podiņam? To zina tikai viņš!

Kad bērniņam sākt piedāvāt podiņu - tas tiešām ir svarīgs jautājums. Konsultē fizioterapeite Līga Barone.

Pirmkārt, jāsaprot, ka galvenais šajā jautājumā ir bērns. Bērniņš čurā un kakā, vecāki šajā procesā var tikai palīdzēt. Tātad, pieņemt lēmumu par podiņa iegādi vai par paliktnīša un kāpslīša iegādi lielajam podam vecākiem vajadzētu saskaņā ar bērna interesēm un spējām.

Sākumā mums pašiem jānovērtē savas darbības, kad un kādā mērā mēs savam bērnam esam stāstījuši, kā esam iepazīstinājuši ar šo procesu. Lai nerastos situācija, ka ļoti aprūpētam bērniņam pusotra gada vecumā nav nekādas saprašanas par to, kāpēc viņam jāmaina autiņbiksītes.

Bet tas noteikti nenozīmē, ka biksītes nav jāmaina. Bērns nesāk iet uz podiņa slapju biksīšu dēļ. Vecumā ap diviem gadiem šādas problēmas bērni atrisināt nespēj. Tas ir līdzīgi kā bez palīdzības viņi nevar pagatavot sev ēst, pat, ja ir izsalkuši.

Tāpēc pirmais solis podiņmācībā, patiesībā, jāsper jau pirmajās dzīves dienās - jāstāsta un jāpaskaidro bērniņam, kas ir viņa autiņbiksītēs, kāpēc tiek mazgāts viņa dupsis. Kā tad citādāk mazais cilvēks to visu uzzinās?

Un tad, kad viņam šī informācija ar laiku būs jau saprotama, viņš sapratīs, ka laiku pa laikam kaut kas iznāk no dupša, piemēram, un viņam vieglāk būs izprast savus iekšējos signālus, kas katram cilvēkam ziņo par to, ka ir laiks nokārtoties. Bērni ir tādi paši cilvēki kā mēs, pieaugušie. VIņiem ir tādi paši signāli no ķermeņa receptoriem kā mums, bet mazajiem vienkārši nav saprotama to nozīme. Mēs ejam uz tualeti, jo jūtam iekšēju vajadzību, nevis tāpēc, ka mamma bērnībā teikusi, ka tikos un tikos jānokārtojas.

Tātad pirmais solis būs - paskaidrot bērnam šos procesus un palīdzēt izprast iekšējos signālus.

Saistībā ar to, fizioterapeite atbild uz Māmiņu Kluba māmiņu jautājumiem:

1. Vai ir jēga sēdināt bērniņu līdz gada vecumam uz podiņa, ja viņš vēl patstāvīgi nestaigā?

Nav jēgas sēdināt uz podiņa mazuli, kas staigā joprojām, izmantojot atbalstu, iespējams, viņš pat stabili nesēdēs, kad tiks sēdināts uz podiņa. Bērniņš būs sasprings, muskuļi sarāvušies, jo ir sarežģīti noturēt līdzsvaru, un sakarā ar to, būs grūti izdarīt to, ko citi no viņa gaida.

2. Vai ir jēga censties mājās apgūt podiņmācību, ja dārziņā bērnu nesēdina uz podiņa?

Sadarbība ar dārziņu ir ļoti svarīga. Ja bērniņš mājās ir sācis jautāt par podiņu, būtu vēlams rast iespēju sēdēt uz podiņa arī dārziņā. Bet, ja runa ir par sēdināšanu ar mērķi "noķert čurāšanu", tad tam gan jēgas nebūs. Bērni, kas ir "satrenēti" iet uz podiņa, to apgūst tāpat kā bērni, kuriem labprātīgi tiek piedāvāta tāda iespēja.

 3. Vai vajag sēdināt uz podiņa noteiktos laikos, ja uztura režīms nav noteikts tomēr?

Ja gribam, lai bērniņš saprastu pats savus signālus un pats izdarītu izvēli attiecībā uz podiņa izmantošanu, tad tādai sēdināšanai jēgas nav. Protams, mēs varam izmantot zināšanas par to, kad bērns čurā un kakā, varam piedāvāt viņam un paskaidrot, bet pasīvai sēdināšanai jēgas nav.

Dažkārt tiek jaukts - gadu veca bērniņa vecāki apguvuši bērna organisma mehānismu, sēdina viņu uz podiņa un citiem stāsta - "mans bērns jau iet uz podiņa",  bet piecu gadu vecumā viņam joprojām tiek jautāts - "tev nevajag uz tualeti?". Tādos gadījumos nevis bērnam rodas atbildības sajūta par saviem iekšējiem procesiem, bet gan vecākiem, jo viņi ir tie, kas visu kontrolē. Tas ir līdzīgi kā ar sāta sajūtu un izsalkumu.

Māmiņu Klubs