Kā saprast, ka bērns ir hiperaktīvs?

Bērna aktivitāte vienmēr ir vēlama, jo tajā mazajā cilvēciņā ir tik daudz enerģijas, vēlmju un ziņkārības, tiekšanās pēc apkārtējās pasaules iepazīšanas! Tomēr mūsdienās ir ļoti daudz bērnu, kas ir pārāk aktīvi, citiem vārdiem, tie cieš no hiperaktivitātes. Ko tad tas nozīmē un kā saprast, vai Jūsu bērns piederas pie šo bērnu kategorijas?

"Hiper..." (no grieķu - Hyper — virs, no augšas) — sastāvdaļa sarežģītam vārdam, kas norāda par normu pārsniegšanu. Vārds „aktīvs” nācis no latīņu valodas vārda „a tivus”, kas nozīmē „darbīgs”. Konkrētajā gadījumā runa ir par pārāk aktīvu bērnu, kas tiek uztverta jau kā zīme ar mīnusu priekšā.

Starp citu, to var „ieraudzīt”. Tam vajag tikai pietiekoši daudz laika, lai pavērotu savu bērnu. Ārēji hiperaktivitāte parādās kā neuzmanība, uzmanības nenoturība, impulsivitāte, paaugstināta kustību aktivitāte. Bieži vien hiperaktivitāte rada problēmas saskarē ar apkārtējiem, ir grūtības mācībās, zems pašvērtējums. Pie tam intelekta līmenis bērniem ir atkarīgs no hiperaktivitātes pakāpes un var uzlēkt līdz pieaugušā normām.

Pirmās hiperaktivitātes iezīmes parādās vecumā līdz 7 gadiem, un biežāk tiek novērotas zēniem, nekā meitenēm.

Hiperaktivitātes kritēriji

Amerikāņu psihologi P.Beikers  un М.Аlvords  piedāvā sekojošus bērna hiperaktivitāti parādošus kritērijus (bērna novērošanas shēma).

Aktīvās uzmanības deficīts:

1. Bērnam ir grūti ilgstoši noturēt uzmanību.
2. Bērns neklausās, kad vēršas pie viņa.
3. Ar lielu entuziasmu bērns ķeras klāt uzdevumam, bet tā arī nepabeidz to.
4. Bērnam ir organizatora spēju trūkums.
5. Bieži nozaudē rotaļlietas un citas mantas.
6. Izvairās no garlaicīgiem un prāta spēju prasošiem uzdevumiem.
7. Bieži vien kaut ko aizmirst.

Kustīgums

1. Teju visu laiku ir nemierīgs.
2. Izrāda trauksmes pazīmes (sit ar pirkstiem pa galdu,  dīdās krēslā, skrien, kaut kur rāpjas).
3. Guļ mazāk, nekā citi bērni, pat zīdaiņa vecumā.
4. Ļoti runīgs.

Impulsivitāte:

1. Sāk atbildēt vēl nenoklausījies jautājumu.
2. Nevar sagaidīt savu rindu, kārtu; bieži iejaucas, pārtrauc
3. Slikta uzmanības noturība, neprot koncentrēties uz kaut ko ilgstoši.
4. Nevar sagaidīt apbalvojumu, ja starp rīcību, darbiņu un apbalvojumu ir pauze.
5. Neprot kontrolēt un regulēt savas darbības. Grūti regulēt uzvedību ar noteikumiem.
6. Uzdevumus izpilda dažādi un parāda ļoti atšķirīgus rezultātus. Dažās nodarbībās bērns ir mierīgs, citās – nē, kādā reizē ir veiksmīgāks, citā – nē.

Ja vecumā līdz 7 gadiem ir kaut vai 6 no šīm augstāk uzskaitītajām pazīmēm, pedagogs vai vecāks var nodomāt (bet tas nenozīmē, ka tāda būs diagnoze!), ka bērns, kuru viņš pieskata, ir hiperaktīvs.

Ieteikumi vecākiem

Panākt to, lai hiperaktīvais bērniņš kļūst paklausīgāks, pakļāvīgāks, vēl nav izdevies nevienam, bet iemācīties dzīvot ar to mierā un sadarboties ar tādu bērnu – tas ir grūts, bet ne neiespējams, uzdevums.

Piedāvāju Jums iepazīties ar konkrētiem padomiem no E.K. Ļjutova un G.B.Monina grāmatas „Špikeris pieaugušajiem: psihokorekcijas darbs ar hiperaktīviem, agresīviem, trauksmainiem un ar autismu slimiem bērniem”, kas palīdz saskarsmes procesā ar hiperaktīviem bērniem.

1. Darbojoties ar bērnu, izmantojiet attīstošas rotaļas elementus, un dariet to dienas pirmajā pusē, nevis vakarā.
2. Samaziniet bērna slodzi.
3. Mācieties būt dramatiski, ekspresīvi vecāki vai arī pedagogi.
4. Veiciniet izdošanās sajūtu.
5. Darbojoties ar bērnu, nosēdiniet viņu pēc iespējas tuvāk sev.
6. Izmantojiet taktilo kontaktu (masāžas elementi, pieskārieni, paglāstīšana).
7. Vienojieties ar bērnu laikus par tādām vai citādām darbībām.
8. Dodiet īsus, skaidrus, konkrētus padomus, instrukcijas.
9. Izmantojiet elastīgu sistēmu, ja runa ir par sodiem un uzslavām, apbalvojumiem.
10. Paslavējiet, apbalvojiet bērnu uzreiz, neatliekot to uz kādu vēlāku laiku.
11. Dodiet bērnam izvēles iespējas.
12. Esiet mierīgi. Sakiet NĒ aukstasinībai, NĒ –privilēģijām.

Un vēl viens ieteikums: kad Jūs taisāties iziet ar bērnu cilvēkos – uz muzeju, teātri, ciemos utt., atrodiet laiku un iespēju laicīgi bērnam paskaidrot uzvedības normas, kas jāievēro konkrētā vietā. Par katra norunātā noteikuma izpildi ieteicams dot bērnam kaut vai kādus žetonus, kaut vai pašdarinātus. Galvenais, lai vēlāk bērns, varētu tos apmainīt pret balvu (konfekti, rotaļlietu utt.).

Ja bērns ļoti centīsies, bet netīšām kaut ko izdarīs ne tā, nerājiet viņu. Vairāk slavējiet. Lai viņš Jūt sevi kā veiksminieku!

Irina Dedele, psihologs, tel.29841502 

Māmiņu Klubs

foto: pexels.com