Kā runāt ar bērniem par tuvinieka nāvi?

Lai cik smagi tas būtu - atzīt, ka mammas vai tēta vairs nav, tā tomēr ir realitāte... Kā par šo traģēdiju runāt ar bērnu, kurš līdz pēdējam tic un cer, ka tas ir tikai ļauns sapnis?... Vai bērnam teikt uzreiz vai tomēr nogaidīt? Kā ar bērnu runāt par nāvi?

Bērni, tāpat kā pieaugušie, sēro par zaudējumu. Tas ir tik vienkārši saprotams. Ja jau bērni ir spējīgi priecāties kā lielie, kādēļ gan viņi nebūtu spējīgi sērot? Un viņi to dara arī tad, ja mēs cenšamies izslēgt viņus no savām bēdām, staigājam apkārt ar samāksloti priecīgu seju vai izliekamies, ka viss kārtībā...

Bērni daudz labāk nekā mēs vienmēr jūt, kad kaut kas nav kārtībā

Kāds cilvēks, kad stāstīja par savu bērnību, atcerējās, ka viņam bijusi sajūta, it kā visi viņu mānītu un neviens neteiktu patiesību. Tas nekādā veidā nepalīdz. Zaudējums skar visu ģimeni, un neviens nedrīkst palikt izslēgts no atcerēšanās, izrunāšanās, katrs drīkst izrādīt to, ko jūt, un arī raudāt, cik un kad vien to vajag.

«Bēdāšanās ir ļoti svarīga arī tāpēc, ka, tikai ļaujot sev bēdāties par mirušu dzīvnieku vai cilvēku, mēs pakāpeniski no viņa atraisāmies un kļūstam gatavi jaunām attiecībām. Jo nevienas bēdas nav mūžīgas. Tās visas reiz beidzas...» uzsver Rīgas Lutera draudzes mācītājs un Bērnu slimnīcas Vecāku mājas kapelāns Linards Rozentāls.

Bērniem vispār būtu jāstāsta visas lietas, kāpēc mēs kā vecāki esam par kaut ko satraukti vai noraizējušies, nobēdājušies vai sadrūmuši. Jo bērni meklē izskaidrojumu jūsu neizprotamajai uzvedībai un, ja jūs neko par to nestāstiet, tad viņi

izdomā paši savas fantāzijas vai tajā vaino sevi.

Jo skaidrāk mēs runājam ar bērniem par nāvi, jo labāk

Mācītājs aicina atcerēties, ka līdz diezgan lielam vecumam bērniem ir grūtības saprast mūsu abstraktos un tēlainos izteikumus, tādus kā «viņš ir no mums aizgājis» vai «devies tālā ceļojumā». Ja jau aizgājis, tad taču atgriezīsies, vai ne? Bērni lietas saprot burtiski, un tieši tā tās viņiem arī ir jāstāsta.

Abstrakcijas un «runāšana caur puķēm» bērniem ir sveša un neizprotama. Lai nejauktu prātu, vajadzētu izvairīties no liekvārdības, nāves jēdzienu raksturojot ar vārdiem - nomira, miris.

Daži bērni nāves neatgriezeniskumu tā īsti vēl neizprot, tāpēc viņiem šo faktu nākas atgādināt vairākkārt, stāstot, ka tuvais cilvēks ir miris un vairs nekad neatgriezīsies.

Kā bērni uztver nāvi dažādos vecuma posmos

• Trīs līdz piecu gadu vecumā mazajam šķiet, ka mirušais ir aizmidzis. Viņš vēl neizprot, ka nāve ir kas neatgriezenisks.
• Sešus līdz astoņus gadus vecs bērns daļēji saprot nāvi kā dzīves beigas, bet neuztver to personīgi.
• 9 līdz 12 gadus veci bērni, izprot nāvi un to, ka paši ir mirstīgi. Šo varētu dēvēt arī par depresīvo periodu. Vēl nav nācis klāt pusaudžiem raksturīgais cinisms.
• Pēc 13 gadu vecuma cilvēki saprot, ka nāve ir dzīves beigas.

Arī tad, ja mēs ticam, ka ar nāvi viss nebeidzas, pirms mēs to mācam saviem bērniem, vispirms mums ir jāiemāca tas, ka mirušais cilvēks nekad un nekā vairs uz zemes nebūs satiekams un redzams. Viņa tiešām te vairs nav un nekad nebūs.

Vai ļaut atvadīties no mirušā vai tomēr ne?

Principā mums būtu jāatļauj saviem - arī ļoti maziem - bērniem atvadīties no mirušā. Vēl pēdējo reizi redzēt savu mirušo tuvo cilvēku un piedalīties bērēs - kaut uz pāris minūtēm. Neviens nav par jaunu, lai būtu klāt bērēs. Berni drīkst justies tā, kā viņi jūtas, un tam, kā viņi jūtas, nav jāpaiet garām bez ievērības. Ja bērns piedalīsies bērēs - noteikti izstāstiet, ko viņš tur redzēs un dzirdēs, sagatavojiet viņu.

Ar bēru ceremoniju bērns it kā novelk robežu, aiz kuras atkal sāksies ierastā dzīve.

Tomēr daudz mazu bērnu var smagi pārdzīvot ar nāvi saistītos rituālus - piemiņas dievkalpojumus un bēres. Mums vajadzētu vadīties pēc konkrētas situācijas. Ja gaidāmā ceremonija bērnu biedē un satrauc, jāpasaka, ka viņa klātbūtne nav obligāta.

Zaudējuma sekas bērnam:

- Sekmju pasliktināšanās;

- Neuzmanība, izklaidība, aizmāršība;

- Neparastas emocijas – sastingums mijas ar pārmērīgu aktivitāti;

- Izmaiņas uzvedībā – agresivitāte pret vienaudžiem un apkārtējiem, stundu kavēšana;

- Veselības stāvokļa un pašsajūtas izmaiņas.

Bērns sāk justies nedrošs

Taču bērniem ir nepieciešama arī drošība, ka pieaugušie tāpat vien un ne no šā, ne no tā parasti, nenomirst. Parasti cilvēki dzīvo ilgi - līdz sirmam vecumam. Pēc tuvinieka nāves bērns sāk uztraukties ne tikai par citu mīļo cilvēku, bet arī par savu personisko drošību. «Svarīgi atcerēties, ka milzīgs atbalsts un drošība ir nepieciešama bērniem, kurus ir skārusi šī nelaime. Tādēļ cilvēkiem, kuru aprūpē ir nonākuši bērni, ir jāparūpējas, lai bērns zinātu, kas ar viņu tuvākajā laikā notiks, kas par viņu parūpēsies, vai būs jāiet uz skolu un bērnudārzu, kur viņam būs jāguļ un kas būs vakariņās,» uzsver psiholoģe Kaija Gulbe.

Ja mazo satrauc doma par to, ka vēl kāds tuvinieks vai arī viņš pats varētu nomirt, vajadzētu viņu mierināt, pārliecinoši stāstot - mēs kopā ar tevi dzīvosim vēl ilgi, ilgi... Tomēr arī nenoklusēt faktu, ka reiz - kaut pēc daudziem gadiem, tomēr kādu dienu mums visiem būs jāmirst.

«Bērniem ir jāzina, ka kādu dienu nomirs katrs cilvēks un neviens te nepaliek uz visiem laikiem. Un bērniem ir arī jāzina, ka mirst ne tikai pieaugušie, bet arī bērni. Taču tikai tad, kad viņi ir ļoti, ļoti smagi slimi vai iekļuvuši kādā briesmīgā negadījumā, - ja nekas tāds neatgadās, un kas tāds atgadās ļoti reti, bērni parasti izaug un dzīvo līdz sirmam vecumam,» iesaka mācītājs Linards Rozentāls.

Psiholoģe Kaija Gulbe atgādina, ka būtiskākais ir runāšana: «Jārunājas tik daudz, cik bērnam ir nepieciešams, un tad, ja bērns nerunā, ir jābūt viņam līdzās... Tādējādi atgādinot, ka jums rūp, ir svarīgi, kas ar bērnu notiek.»

Būtiski ieteikumi

• Ja jūtat, ka bērns ir noskumis vai dziļi aizdomājies, mēģiniet sākt sarunu ar viņu, aiciniet izrunāties. Taču nevajag uzspiest!
• Ļaujiet bērnam kavēties atmiņās! Kopīgi apskatiet fotogrāfijas un videofilmas. Kaut arī atmiņas vēl ir pavisam svaigas un sāpīgas, bēdas remdējot, ir ļoti svarīgi atcerēties visu labo, kas saistīts ar aizgājēju.
• Mudiniet bērnu izpaust to, ko jūt. Bērni savas bēdas bieži izzīmē uz papīra, uzceļ smilšu pilīs, izspēlē rotaļās. Un viņi uz to ir jāmudina, jo tas palīdzēs bēdām nepārakmeņoties viņu sirdīs.
• Ja bērns sāk palikt īpaši nedrošs - baidās par katru sasitumu vai saaukstēšanos, saistot to ar nāvi, stāstiet, ka tas saistāms ir ļoti reti. Atsauciet atmiņā gadījumus, kad viņa uztraukums bijis veltīgs.
• Ja bērns tomēr izrāda lielākas un ilgstošas bēdas, pastāstiet, ka spējat viņu saprast, un mēģiniet izzināt iemeslu, kas atkal ir licis par to atcerēties. Just līdzi, bet nežēlot. Atbildēt uz bērna jautājumiem, pat ja tie atkārtojas.
• Ja bērns nav piedalījies bērēs un pēc laika to sāk nožēlot vai jūs jūtat, ka atvadīšanās viņam ir nepieciešama - noorganizējiet savu atvadīšanos. Izvēlaties savu lūgšanu un bēru simbolisku procesiju (piemēram, palaižot gaisā baloniņu vai jūrā kuģīti).

Ar sērām veiksmīgāk tiek galā ģimenes ar atvērtu saskarsmes modeli vai ticīgi cilvēki. Nebaidieties, ka bērni redzēs jūs raudam! Runājiet, atveriet savas sirdis viens otram un nekautrējieties lūgt palīdzību līdzcilvēkiem!

_{* Izmantoti materiāli no Lindes fon Keizerlinkas grāmatas «Stāsti bērna dvēselei» (2006).}

Gerda Pulkstene, TVNET