Kā Fejiņa rīkojas, ja netiek pie kārotā?

Fejiņa ir viens žiperīgs bērns. Var stundām skriet, smiet un griezties kā vilciņš, līdz brīdim, kad galva jau sareibusi un uz mirklīti tomēr jāpiesēž. Taču arī sēžot miera nav. Ha! Mūsu mājās nevienam tagad nav tiesību vairs lasīt žurnālus, grāmatas vai avīzes! Lasāmviela uzreiz tiek nocelta. Tad Fejiņa ērti iekārtojas dīvānā, velkot ar pirkstu līdzi burtiem un bildēm, pie sevis buldurējot “tā-tā-tā”.

Mūsu pastaigas pēdējā laikā kļuvušas lēnākas un īsākas, jo visu vajag pašai. Šodien pat – tikusi uz ielas, meitene raitā solī devās skriet pa ietvi. Tad nu atlika vien man turēt līdzi, lai kāds nenoķertu zaķi vai arī nenoskrietu “no trases”. Ik pa brīdim, kad mazās kājeles pārņēma nogurums, Fejiņa kļuva lēnīgāka un turpināja iet, turoties pie ratiem. Nē, ratos sēdētāja viņa vairs nav, tāpēc apsveru domu drīz mūsu skaisto karieti kārtīgi nopucēt un ievietot sludinājumu par pārdošanu. Lai tiek nākamajai braucējai. Šodien no 8 kilometrus garās pastaigas Fejiņa ratos nosēdēja vien pēdējā kilometrā, kad jau trīs stundas bijām pavadījušas laukā un mazo meitēnu bija pārņēmis acīmredzams nogurums. Bet savādāk – tiklīdz tiek iesēdināta ratos, kājas ir pāri ratu malai un – hops, Fejiņa jau ir laukā.

Fejiņu pat nav iespējams salīdzināt ar brāli, kurš bija nosvērts, mierīgs, ļoti apdomīgs. Viņai visu vajag tagad, uzreiz un bez ierunām, bet, ja tā nenotiek, ui, mīlīši, velnu redzēsiet. Gluži kā Lāsmiņas slavenajā frāzē: “Nu, vecīši, es jums tā pastrādāšu, tā pastrādāšu!” Gribiet dzirdēt piemēru? Man tas nav tālu jāmeklē.

Pagājušajā nedēļā gatavoju vakariņas un Fejiņa pieprasīja manu bezierunu paklausību-  viņa bija ieņēmusi galvā, ka vajag noteikti dabūt to, ko nedrīkst. Esmu jau pieradusi, ka šajās reizēs, saņemot pretī NĒ, ir spiedzieni, kliedzieni un trači. Šoreiz bija tāpat. Bet tālāk.. pēkšņi dzirdu, ka noklaudz atkritumu kastes vāks. Un mans mazais velnēns stāv pie atkritumu kastes un skatoties uz mani velnišķīgi smaida. Neatlika nekas cits kā skatīties, kas gan ir aizceļojis uz atkritumiem, radot manā meitā tik lielu prieku. Jūsuprāt, ko es tur atradu? Fejiņa bija izmetusi manas vasaras kurpes. Atstāstot to vīram, viņš smējās, ka mūsu meita uzvedas gluži kā kaķis, kurš tad, ja nav ar kaut ko apmierināts, iečurā saimnieka kurpēs. Nu, mūsējā gan rīkojas nedaudz savādāk – kurpes vienkārši izmet.

Lūk, kāds velnēns ar raksturiņu aug mūsu mājās.