Huggies Mīlestības valoda: No sirds uz sirdi!

Vai palīdzība ir jūsu dzimtā mīlestības valoda?

Jā noteikti, jo rūpes par bērniem, mazbērniem un vecākiem ir svarīgas. Kā saka, nevar pamest likteņa varā, jo rūp, kas ar otru notiek. Un palīdzība ir labs veids, kā atbalstīt!!!

Vai protat pieņemt palīdzību?

Laikam man vieglāk sniegt, kā pieņemt palīdzību. Esmu visai labsirdīgs cilvēks, kurš skries un darīs visu otra labā, citreiz pat sanāk, ka cilvēki jau šo palīdzību sāk izmantot, un tad gan, saprotu, ka esmu pārāk piekāpīga. 

Palīdzību reti kad lūdzu, jo šķiet, ka ar visu pati spēju tikt galā. Un ir pat reizes, kad bez palīdzības sanāk labāk, kā, ja to lūgtu.

Vai protat palūgt palīdzību, vai varbūt uzskatāt, ka citiem jānojauš, ka ir jāpalīdz?

Ja man patiešām ir tāda situācija, ka bez vēlvienām rokām neiztikt, es nekaunēšos, un patiešām palūgšu palīdzību.

Uzskatu, ka tieši vīram būtu jābūt tam cilvēkam, kurš jūt un saprot, ka man nepieciešama palīdzība, pirms vēl to esmu palūgusi, jo tieši viņš ir mans pats tuvākais cilvēks, kuram jau mani būtu jāsaprot no "pusvārda".

Taču, ja runājam par līdzcilvēkiem, tad esošajā situācijā, kad pārvietojos ar bērnu ratiem, situācija, kad, labprāt, saņemtu palīdzību no citiem vīriešiem (kuriem būtu jānojauš par vēlamo palīdzību) - kad rati jānones vai jāuznes pa kāpnēm, taču nesen saskāros ar situāciju, kad izkāpu no autobusa kopā ar 4 vīriešiem Čiekurkalna stacijā, kur nesu ratus lejā pa kāpnēm no tilta, un NEVIENS no vīriešiem man nepiedāvāja palīdzību. Ja gadīgi - vilšanās ir liela!!! 

Vai lūdzat palīdzību savai otrajai pusītei, vecākiem un saviem bērniem? Kādā ziņā jūs lūdzat palīdzību? Ko tieši lūdzat palīdzēt?

Palīdzība no vecākiem:

Nesen man bija nepieciešama palīdzība, kad 1x mēnesī (4 menešus no vietas) bija nepieciešams apmeklēt zobārstu, bez grūtībām lūdzu palīdzību savai mammai, lai to laiku pieskata savu mazdēlu Gustavu, kas arī bija lieliska iespēja vecmammai pavadīt ar savu mazdēlu, jo satikties sanāk reti, jo dzīvojam dažādās pilsētās.

No vīra:

Lūdzu palīdzību saistībā ar mājas lietām, kā piemēram: iznest miseni, pagatavot ēst brīvdienās, kas starp citu, viņam padodas lieliski, pat labāk kā man :D. Salabot lietas, kas man nav pa spēkam. Ļoti daudz vīrs palīdzēja mājas solī, pat sūknēja un mazgāja grīdas, kad dēliņs bija pa visam maziņš, kad man tādām lietām nepietika laika un spēka. Arī traukus mazgāja, jo sevišķi palīdzēja pēdējos grūtniecības mēnešos, kad ilgi nostāvēt uz vietas nevarēju un lete spiedās puncī! Šobrīd lūdzu reizēm arī lai palīdz vairāk ar dēliņu, pieskatīt, kamēr pati varu padarboties ar sevi, un mazliet vairāk atslēgties no ikdienas rūpēm. Tomēr ir svarīgi, lai tētis arī pēc garas darbadienas spēj atrast liekus spēkus un ieliek dēliņu vannā, pabaro, dara to, ko parasti daru es. 

Kad dēliņš paaugsies, arī viņam rādīsim un mācīsim, ka ir jāpalīdz vecākiem, vecvecākiem, kaut vai ar mazumiņu: iznest miseni kopā ar vecākiem, nomazgāt savus trauciņus, sakārtot savas mantas, un arī palīdzēt vesākiem sakārtot mantas, vecvecākiem palīdzēt laukos pieskatīt vistas, izravēt kādu vadziņu, grābt lapas, utt. Un galvenais iemācīt, lai tas nāk no sirds un paša gribas, nevis piespiest!

Kādi brīži jums vislabāk palikuši atmiņā - kad tieši šī mīlestības valoda izpaudusies īpaši spilgti no citu puses?

Īpašu palīdzību jutu grūtniecības laikā un slimošanas laikā, kad saproti, ka tomēr cilvēki ir izpalīdzīgi un līdzjūtigi. Kad tieši emocionālā palīdzība ir vissvarīgākā. Sajust to roku siltumu, kuras tevi apskauj, samīļo, un jūties jau krietni veselāks. Vai kad saslimst dēliņš, tad labus vārdus un siltas bučas katru dienu sūta vecmammas mazdēliņam, un atbalsta arī mani, lai justos labāk noraizējusies mamma. 

Cik svarīga jums ir šāda mīlestības valoda un jūsu vecākiem - vai viņi gribēja, lai jūs palīdzētu viņiem bērnībā un tagad?

Tagad, kad pati esmu mamma, saprotu, cik svarīgi ir sajust atbalstu un palīdzību no vīra, bērniem, lai ikdienas pienākumi nebūtu jādara vienai pašai, un tie ātrāk apdarītos. 

Arī kad pati biju maza, tad mamma lūdza palīdzēt nomazgāt traukus, iznest miseni, noslaucīt putekļus, sakārtot savu istabu, izmazgāt grīdas, arī dārzā kādu vagu izravēt. Un man jau kā bērnam svarīgāk bija iet laukā un spēlēties ar draugiem, nevis palīdzēt. Biju tas slinkais bērns, kuram bija jālūdzās reizēm, taču kad manī bija iedvesma, tad darīju visu pašas iedvesmā, ko mamma arī novērtēja. Par laimi man ir arī māsa un tad jau pienākumus dalījām uz pusēm, sadalījām, kura ko darīs, un darijām. Mūs tētis arī ņēma talkā mežā - tētis grieza kokus, kurus nodeva un par to saņēma naudiņu. Darbs bija smags un garšs. Visu dienu bija jānēsā zari kaudzēs, kuri bija smagi priekš mums mazām meitenēm (mācījāmies 3, 4 klasē), emocionāli grūti bija māsai, kad vasarās pat nedēļu prom no mammas dzīvojām laukos, katru dienu gājām mežā no agra rīta līdz tumsai. Tas bija smagi, saprotu, ka tētim bija vajadzīga palīdzība, bet vai no tik mazām meitām, un vai viņš neprasīja pārāk daudz??? Uz šo jautājumu joprojām neesmu atbildējusi pati sev. 

Šobrīd dzīve ir sakārtojusies...mamma pagaidām ar visu tiek galā pati, dzīvo pilsētā un stradā bērnudārzā, un īpaša palīdzība nav nepieciešama, ja nu tomēr, cik nu varu palīdzu!!! 

(bildē: es ar savu māsu)

Arī vīrs savā ģimenē bērnībā un arī tagad daudz palīdz, jo zin, ka to vajag, jo laukos vecāki iekopj dārzu, lai visiem pa ziemu būtu ko ēst, tur cūkas, lai būtu mājas gaļa - kā saka "pašu kvalitāte". Un, lai arī vecāki atklāti palīdzību neprasa, viņiem tā ir nepieciešama. Arī bērnībā vīrs ar māsu ravēja dārzu, katram pa dienu bija iedota viena vaga, un tad pašiem bija jāizdomā, kad to grib ravēt, jāpalīdz kopt cūciņas, pat bija jāmēš kūts, jāgriež ziemā malka, un vasarā jāskalda un jāliek šķūnī. Lauku mājas prasīja savu artavu. Un vīrs izaudzis par cilvēku, kurš smaga darba nebaidās, un ir atbildīgs. Arī tagad, braucam brīvdienās reizi mēnesī un palīdzam ar dārzu, malku, zāles pļaušanu, ražas novākšanu utt. 

Arī vīra vecāki mums devās palīdzēt remontēt jauno dzīvokli, lai ātrāk tajā ievāktos un dzīvotu. Palīdz ar mēbeļu iegādi, un atbalsta ikdienā. Un pats svarīgākais, ko spēt izdarīt - ir pateikt lielu PALDIES!

Vai jūsu ģimenē ir kādi noteikti stereotipi? Piemēram, ir vīrieši, kas nevar iedomāties, ka viņi varētu uzkopt mājokli vai mainīt mazulim autiņbiksītes. Tāpēc ir svarīgi likt citiem saprast, ka jums tas ir nozīmīgi.

Esmu no tām sievietēm, kas uzskata, ka vīrietis spēj izdarīt to pašu, ko sieviete. Un mēs arī vairs nedzīvojam tajos laikos, kad visa mājas ikdiena bija uz sievietes pleciem. Jā, ikdienā lielākoties visus darbus apdaru es pati, taču dienās vai stundās, kad mājās ar dēliņu paliek tētis, arī viņš maina dēlam autiņus, pabaro, nomazgā traukus.

Saskaros ar to, ka vīramāte ir mazliet stereotipu varā, un ka vīrietis ir vīrietis, un mēs sievietes esam tam, lai viņus vislaik aptekelētu. Bet es tada neesmu, un to arī parādu, ka palīdzēt var abi.

Jūs un jūsu vīrs atšķirīgās domās esat par to, kas būtu jādara vīrietim un kas sievietei, mammai, tētim? Vai arī jūsu viedokļi šajā ziņā sakrīt?

Mēs abi zinam, ka ar visām lietām spējam tikt galā abi, un esam vairāk izgājuši uz to variantu, ka, tā kā es esmu mājās un audzinu bērniņu, tad viņš ir mana prioritāte, un arī mājas solis ir vairāk uz maniem pleciem. Taču esam arī runājuši, ka būs, kad bērns ies dārziņā, es atgriezīšos darbā, un kā mēs dalīsim pienākumus. Un tad vienam otra atbalsts un palīdzība būs svarīga!

Kādas ir jūsu emocionālās vajadzības un vēlmes šajā ziņā, vai jūs gribat, lai ar jums runā šajā mīlestības valodā?

Visvairāk alkstu pēc lielāka emocionālā atbalsta no vīra, uzslavām, labiem vārdiem. Un tā emocionālā palīdzība vajadzīga vairāk, kā praktiskā, jo to viņš dara tāpat. Es gribu, lai ar mani runā šajā mīlestības valodā, jo ir reizes, kad man ir vajadzīga palīdzība, taču pārsvarā ikdienā pati ar visu lieliski tieku galā, un drīzāk palīdzību vairāk sniedzu pati, kā saņemu.

Būsim izpalīdzīgi, lai šo vērtīgo Mīlestības valodu saņemtu arī pretī!

Jolanta =)