Gatavojamies bērnudārzam - bez pupīša,bez pullītes un uz pūdu

Ir atlicis vairs tikai viens mēnesis līdz bērnudārzam. Lai arī vecāku sapulcē audzinātājas nedeva rīkojumu, ka uz dārziņu drīkst nākt tikai tad, ja mazais prot pats iet uz podiņa, iztiek bez knupja un dzer no kruzītes, mūsu ome ir nolēmusi, ka izpildīs šo misiju:" Pupītim nē, pullītei nē un pūdam - jā!"

Mājās līdz šim mēģinājām atradināt no pudelītes, knupīša un pieradināt uz podiņa, bet bez īpašiem panākumiem, tagad mazā ir pie omes laukos un ome, kā jau pedagogs, Padomju laikā saņēmusi pirmo pedagoga diplomu, nolēmusi šo misiju izpildīt, jo drīz taču būšot divi gadi un tā jau ir liela meitene, kauns, ka tik liela meitene sūka knupīti, dzer no pudelītes un vēl čurā biksēs.

Lēnām jau virzāmies uz priekšu, bet tik vienkārši, kā mūsu omei likās sākumā, nemaz nav. Arī ome jūt, ka kā ar nazi nesanāks. 

Pirmais lielais prieks par Pūdu

Mazā parasti tekstu "Paculāju", pasaka nedaudz par vēlu, kad tiešām ir pačurājusi, bet autiņbiksītēs, pati novelk un pasaka "Liekam sausu pampīti", arī omei nesokas labāk, taču nu ir lielie prieki, jo šodien ir paspēts un sēžot uz Pūda ir sagaidīta kaka. Pati priecājas, sit plaukstas un saka "Ulā, ulā". Kopīgi priecājoties ar omu un lielo māsu, pirmais darbiņš ceļā uz panākumiem ir paveikts. Pagaidām šādi panākumi podiņmācībā, bet Pullīte un Pupīte mums vēl ir, lai arī retāk, bet tomēr ir, ar to omei sokas daudz labāk, nekā mums mājās un, kas zina, varbūt ar omes palīdzību, viņas metodēm un norādēm uz septembri iesim jau bez pupīša, pullītes un uz Pūda.

Kā Jums mammas sokas ar šo lietu atradināšanu, gatavojoties bērnudārzam? Vai tās esat nolēmuši stikti apgūt, vai tomēr vadieties pēc bērna sajūtām?