Garīgā aprūpe bērnu paliatīvajā aprūpē

Bērna ar īpašām vajadzībām ienākšana ģimenē izmaina dzīvi visiem ģimenes locekļiem. Ģimene ir tā, kas nodrošina bērna pamatvajadzības. Bērnu paliatīvās aprūpes pakalpojumus ģimenēm nodrošina multidisciplināra komanda, kuras sastāvā ietilpst ārsts (pediatrs), medicīnas māsa, psihoterapeits, psihologs, sociālais darbinieks un kapelāns. Galvenie slimā bērna resursi atrodas ģimenē. Atbalsta sniegšana bērnu paliatīvajā aprūpē vienmēr ietver arī atbalstu ģimenei un piederīgajiem. Nenoliedzama loma ir katra speciālista individuālajām personības īpašībām, lai veidotu pozitīvu saskarsmi ar ģimeni un sniegtu tai nepieciešamo atbalstu krīzes situācijā. Māmiņu klubs sarunā ar kapelāni Ainu Briedi noskaidroja kapelāna nozīmi bērnu paliatīvajā aprūpē.

Paliatīvā aprūpe ir visaptveroša aprūpe pacientiem ar hroniskām slimībām, kuriem radikālas ārstēšanas iespējas ir izsmeltas un, kas  uzlabo pacienta un viņa ģimenes dzīves kvalitāti, atvieglojot viņa ciešanas agrīni identificējot, novērtējot un novēršot sāpes un sniedzot psihosociālu un garīgu atbalstu.

Kapelāns ir persona, kuras pienākumos ir sniegt garīgu un reliģisku aprūpi  pacientam un viņa ģimenes locekļiem, neatkarīgi no to ticības (vai neticēšanas Dievam). Garīgās aprūpes sniedzējs – kapelāns veselības aprūpē izmanto klīniskās garīgās aprūpes metodi.

Bērna neizārstējamā slimība vai arī bioloģiska rakstura notikums apdraud pacientus un izolē tos no viņu atbalstošām sabiedrības grupām. Ģimenei tieši tad atbalsts ir visvairāk vajadzīgs. Garīgai aprūpei svarīga loma ir bērnu paliatīvajā aprūpē. Ģimenes labsajūta kļūst par svarīgu aprūpes mērķi gadījumos, kad slimība ir hroniska vai neizārstējama. Bērna neizārstējamā slimība izraisa ģimenes locekļiem nopietnus garīgus jautājumus. Nesaņemot atbildes, tie vecākiem var izraisīt nemieru, depresiju, bezcerību un izmisumu. Kapelāna uzdevums ir empātiski ieklausīties, izrādīt izpratni, veidot terapeitiskas attiecības un uzturēt tās. Kapelāns kopā ar pacientu un viņa vecākiem, spēj radīt   „terapeitisku iekšēju klimatu”, kur cilvēks, kurš atrodas ciešanās un pārdzīvo sāpes, jūtas komfortabli, atvērti.

Saņemot atklātas atbildes uz jautājumiem, tā ir  spēku dodoša jēgpilnība, kas sniedz mierinājumu ciešanās. Atbilde cilvēkam ciešanās nedrīkstētu būt iezīmēta ar ierobežotu jēgas izpratni. Lai sniegtu atbildi cilvēkam, sarunai ir jābūt personiskai, no cilvēka uz cilvēku ejošai. Personas bezpersoniska realitātes jēgas izpratne vienmēr ir pārāk maza, lai cilvēks saprastu savu vietu pasaulē. Tāpēc atrast jēgpilnības dziļumu ciešanās, saprast ciešanu nozīmi ir nenovērtējami svarīgs uzdevums, kas dod spēku dzīvot tālāk.