Fejiņa turpina pārsteigt ar jaunām prasmēm

Bērni ir gudri un kā sūklīši uzsūc katru informācijas drusku. Mums, lielajiem, atliek vien no viņiem mācīties spēju uztvert katru dzīves mazāko un sīkāko niansi, kas mums varbūt šķiet nenozīmīga vai pašsaprotama.

Mazā Fejiņa mani vakar patīkami pārsteidza. Devušās laukā pastaigā un, pēc Fejiņas vēlmēm, neskaitāmas reizes nostaigājot piemājas ieliņu no viena gala līdz otram, mūsu gandrīz pusotrgadniece devās uz mājas pagalmu, kur, nostājoties pagalma vidū, norādīja uz mūsu kāpņu telpas durvīm. Patīkams pārsteigums, apzinoties, ka mazais susuriņš ir piefiksējis, kuras ir mūsu mājas durvis. Tākāk, kad bijām jau ienākušas kāpņu telpā, Fejiņa konkrēti norādīja uz lifta pogu. Tā teikt, vajag izsaukt liftu, lai tas aizvestu mūs mājās. Savukārt, kad bijām uzbraukušas līdz mūsu stāvam, mazā mani turpināja pārsteigt, braši uzkāpjot pa kāpnēm līdz īstajām dzīvokļa durvīm.

Ha, un dažbrīd šķiet, ka tie mazie neko nesaprot. Patiesībā, viņi uzkrāj visu informāciju, lai to kādā momentā izspēlētu un parādītu mums, vecākiem, ka ir īsti ziķeri un gudrinieki. Atstāstot vīram par vakar piedzīvoto, pasmaidīju, ka varēšu meitu sūtīt uz lejā esošo kiosku pēc avīzēm, ja spēj tik labi atrast mājas. Tas joks, protams.

Šodien pārsteigumi turpinājās. Vakar vakarā abas rotaļājāmies ar bumbu, tāpēc, vēloties rotaļu šodien paturpināt, vaicāju Fejiņai, kur ir bumba? Savā redzeslokā bumbu nevarēju ieraudzīt, tāpēc pat nepievērsu uzmanību, ka mazā dāmiņa pēkšņi aizskrien uz bērnistabu un, spriežot pēc skaņas, sāk rakties pa mantu kasti. Un tad viņa atnāca – smaidīga un ar bumbu rokā. Tiesa, ar citu, ne to, ar kuru spēlējāmies vakar. Tātad, Fejiņa pietiekami labi saprot, kas ir bumba, neasociējot šo vārdu tikai ar vienu konkrētu priekšmetu.

Un saki vēl, ka mūsu bērni nav gudri. Jau no pirmajām dienām viņi mūsos klausās, vēro, uzkrāj informāciju. Un tad nespēj ne attapties, kad viņi visu uzkrāto informāciju sāk “demonstrēt” un pārsteigt mūs, vecākus, parādot, cik daudz prot un spēj.