Esam tikuši uz svītras

Pirmdien stāstīju, ka pienākusi kārtējā reize, kad jāpaliek mājās, jo dēls kopš sestdienas ir slims. Sestdien viss sākās ar to, ka viena bērna actiņa bija aizlipusi un ar katru stundu šķita, ka tā aizvien vairāk sāk aizpampt. Centāmies izlīdzēties ar kumelīšu tēju un homeopātiskajiem pilieniem, taču viss velti. Aizlipa arī otra actiņa un šķita, ka kļūst aizvien sliktāk. Nācās zvanīt ārstei, kura Tobrex pilienus.

Kā zināms, nevienam darba devējam nepatīk piespiedu dīkstāve, tādēļ vīrs sarunāja ar savu mammu, ka viņa mums nāks palīgā un pieskatīs mazdēlu, kamēr mēs esam darbā.

Visas slimošanas dienas dēls gulēja līdz pat plkst. 11.00 vai pat 12.00, pēc tam arī pamatīgu diendusu un pa vidu tam devās ar vecmāmiņu pastaigāties, jo, kā bija norādījusi ārste, laukā drīkst iet, ja vien nav lietus vai arī vējš.

Ja pirmās dienas, kopš sākām lietot ārstes izrakstītos pilienus, šķita, ka jēgas nav nekādas, jau trešdien mūs mājās no darba sagaidīja pavisam jautrs puisēns, kurš galīgi vairs neizskatījās pēc slimnieka. Dēls jau ar lielu azartu nodevās rotaļām un, kā stāstīja vecmāmiņa, arī diendusu vairs nav tik garu gulējis, savukārt jau nākamajās dienās dēls pasāka celties agrāk, ap 9.00 no rīta.

Varam teikt, ka konjunktīvu esam veiksmīgi uzvarējuši, jo jau kopš ceturtdienas actiņās strutu vairs nav, kā arī ir atgriezies bērnā dzīvesprieks. Nav aizpampušu actiņu, kā arī mazais vairs tās necenšas berzēt ar rociņām, jo acīmredzot ir zudusi diskomforta sajūta.

Paldies visiem un visām, kuri mūs atbalstīja komentāros un dalījās ar savu piedzīvoto.

Lai mums un mūsu mīļajiem veselība!