Es beidzot gribu izgulēties!

Lai arī bērns jau pirms laiciņa ir nosvinējis savu 2.dzimšanas dienu, vēl aizvien mītu miega badā. Paskatoties atpakaļ, jāsecina, ka pēdējo reizi izgulējos vēl tad, kad mazais bija vēderā. Jau pēc piedzimšanas bērnam miegs bija samērā trausls, nepagāja neviena nakts, kura būtu nogulēta bez celšanās.

Ejot laikam cerēju, ka beidzot, nosvinot 2.dzimšanas dienu, bērns paliks mierīgāks un nakts miedziņš saldāks, taču nekā. Naktīs bērns mostas, histēriski kliedz, pārceļas gulēt uz lielo gultu, spārdās, raud, bļauj pilnā balsī. Dažkārt izmisumā gribas raudāt, jo arī man pašai gribas izgulēties nevis katru nakti mierināt, žūžināt, segt atpakaļ nospārdītās segas u.t.t.

Diemžēl bērnu ārste un arī neiroloģe nav varējusi palīdzēt, jo pēc bēdas izklāstīšanas seko vien tipiskie padomi – mierīgs posms pirms iemigšanas, pirmsmiega rituāls, bet tas nelīdz... Vakaros pēc vannas abi kopā lasām grāmatu, dziedam, bet pāris stundas pēc aizmigšanas jau atkal seko iknakts murgi. Savdabīgi, ka pēdējā laikā bērns praktiski nav pierunājams aizmigt savā gultiņā – ieliekot gultiņā, viņš drīz vien ierāpjas man blakus, apķer un nepaiet ne pāris minūtes, kad mans bērns jau aizmidzis. Varbūt esam iesoļojuši kādā savdabīgā divgadnieku etapā, kad bērnam par visām varītēm vajag mammu un ir bail viņu pazaudēt?

Savdabīgi, ka pēdējā laikā nekas īpašs mūsu ģimenē nav noticis – mums nav ģimenes pieauguma, kas varētu bērnu traumēt, mēs neesam pārkārtojuši mēbeles, arī gulta bērnam vēl aizvien atrodas mūsu istabā, tādēļ arī netieku gudra, kas kalpo par iemeslu mūsu negulētajām naktīm. Protams, pirms aizmigšanas neskatāmies filmas, kur nu vēl šausmenes, neklausāmies smago roku vai arī nebiedējam bērnu ar spoku stāstiem.

Varbūt kādai mammai ir bijusi līdzīga pieredze? Ja tā, priecāšos, ja varēsiet dalīties savā stāstā, kā tikāt ar miega problēmu galā.