Dzīve pēc šķiršanās: vai vīrietim jāiesaistās?

Attiecības ne vienmēr visiem ir gludas un dzīves laikā kādam ar pirmo reizi ir mīlestība uz mūžu, vēlamais « bērnu pārītis »  un kopīga, skaista ikdiena komandā, citam attiecības ir milzīgs pārbaudījums gan esot kopā, gan arī esot attiecībās kā vecākiem, tikai katram savā mājā. Arī daudzi publiski skandāli piedzīvoti, kad katrs savu ceļu iet sabiedrība zināmi cilvēki un nespēj nedz sadalīt mantu, nedz bērnus, nedz finansiālās lietas, kas attiecas uz bērniem.

Pieļauju, ka daudz ģimenes saskaras ar vārdu sķiršanās un to, kā ikdiena noritēs pēc šī visa un, kā tiks sadalīta bērnu audzināšana. Jo ir taču abi vecāki un abi ir atbildīgi par savām atvasēm. Scenāriji ir dažādi, ir, kad bērni dzīvo ar mammu, vai itesi otrādi – tikai ar tēti. Ir, kad pusi laika bērni pavada pie viena vecāka, otru pusi – pie otra. Šis varētu būt variants, ja abi vecāki dzīvo vienā pilsētā, vai vienā pilsētas daļā, kur ērti izvadāt uz skolām, pulciņiem, citām nodarbībām. Šads variants arī noteikti der tiem vecākiem, kuriem vērtības par dzīvi un bērnu audzinašanu ir līdzīgas.

Šis būs mans stāsts un mana pieredze. Lai arī kopā nedzīvojam ilgāk, pusotru gadu mūsu laulība ir oficiāli šķirta, manta sadalīta un noslēgta vienošanās par bērnu audzināšanu un atrunāts tas, pie kā bērni dzīvos un, cik daudz uzturlīdzekļi par abiem bērniem jāmaksā.

Bērni dzīvo ar mani un visa audzināšana ir uz maniem pleciem, vienošanos viņš parakstīja ar norunu, ka viņš maksās valstī noteikto minimumu, jo ar to jau ir par daudz, šo maksās, lai tikai viņu liek mierā tiesas izpildītāji un neatņem auto vadītāja apliecību. Tāpat es no viņa neko nepiedzīšot, jo noformēsies uz minimalo algu, vai arī strādās neoficiāli. Vienojāmies arī par konkrētu mēneša datumu, līdz kuram viņš šo minimumu ieskaita, ņemot vērā viņa vēlmes par viņam ērtu datumu. Bērnus satikt vēlas tad, kad viņam ir ērti ( vienu reizi mēnesī, vai pat retāk), un man bērni jānogādā līdz viņam, pielāgojot savus darbus un ikdienu. Nevienu reizi nav samaksāta degvielas kompensācija, kaut vai puse no ceļa izdevumiem. Pa visu šo laiku viņš ir bijis divas nedēļas nogales ciemos kopā ar savu jauno ģimeni uz pilsētu, kur mēs dzīvojam, īrejot booking dzīvokli. Nevienu reizi viņš nav bijis nedz skolā, nedz bērnudārzā, nedz uz koncertiem, kur piedalās bērni. Nevienu reizi nav interesējies par sekmēm, par to, kā bērni jūtas. Bērns pirmo reiz klasi pabeidza ar izcilību, pateicoties psihologu darbam, privātskolotājiem un papildu nodarbībām. Kur tēvs uzskata, ka bez tā visa var iztikt un ir jāiekļaujas minimālajos uzturlīdzekļos un tas jau ir ļoti daudz…Un viņam ir saskarmes tiesības ar bērniem, jo viņs ir tēvs. Tās esot viņa tiesības un ierakstīts vienošanās dokumentā.

Bērni no viņa regulāri atbrauc pumpaini – sakosti ar blusām, blaktīm, vienā vasarā bija utis. Klepus, iesnas, temperatūra tā jau bija norma ziemā un rudenī. Un pēkšņi tas viss ir vai nu bijis jau atbraucot, vai arī saķerts pie mums mājās laikā, kad atbrauc no tēva… regulāri pazūd līdzi iedotās drēbes, vai atbrauc nolietotās un nemodernās drēbēs, atrunājoties, ka mazgājas un atsūtīs, vai atdos nākamreiz… Protams, nekas tāds nenotiek. Lai ievilktu ķeksīti pāris reizes gadā, viņš nopērk pāris apakšbikses, lētos legingus Pepco, neatkarīgi no laika apstākļiem, vai ir ziema ar -30grādiem, vai vasara ar +30. Lai vienkārši ir iespēja ievilkt ķeksīti kā «done ». Arī tikšanās reizēs, kad aizbrauc ciemos, nopērk cipšus, gumijas končas, krāsainos dzērienus un ir ielikts ķeksītis, ka bērni ir priecīgi, jo tētis nopirka čipšus un visādus citādus draņķus.

Tā kā no viņa puses finansiālais atbalsts meitenēm ir valstī noteiktais, nekas cits neatliek, kā man strādāt vairāk, es strādāju trīs darbos, lai spētu nodrošinat to, kas ikdienā ar bērniem vajadzīgs, ja Tu vēlies, lai bērnam ir pienācīgas mājas, pilnvertīgs un veselīgs uzturs, pulciņi un nodarbības, laba skola un speciālisti, lai ir pāris reizes mēnesī vakariņas ārpus mājas, lai ir kino, pārgājieni, izbraucieni ārpus Latvijas, lai es varu bērnus izvadāt ar auto un segt degvielas izmaksas, lai ir kvalitatīvas un funkcionālas drēbes ( Gucci mēs nestaigājam), lai bērni varētu piedalīties koncertos, skolas un dārziņa ekskursijās, lai varētu aicināt draugus uz dzimšanas dienas ballītēm un iet pie draugiem uz ballītem ciemos. Tas viss prasa līdzekļus un man nekā neizdodas «ierakstīties » valstī noteiktajā minimumā. Kurš vispār to nosaka? Pēc kādiem principiem ?

Kad teicu, ka bērnam ir vajadzīgs ritenis, jau tā nopirku lietotu, bet kvalitatīvu, vinš atrunājās, ka pusi (100eiro) nosegt nevar, jo jāliek jaunajai mājai jumts, tagad jautāju, lai nosedz pus izmaksas par nometni, viņam mašīnai remontam nepieciešami 1500eiro.

Un nu esam sagaidījuši arī to, ka uzturlīdzekļi ne tikai kavējas, bet to vienkārši nav… ar atrunu – nauda kaut kad būs…

Bet, tad, kad vajadzēja sakārtot 3+ karti, tas viss notika ļoti ātri, tiklīdz apprecējas un sistēma saplusoja viņa divus un jaunās sievas divus, tā kartes tika nokārtotas visiem jaunās ģimenes locekļiem, auto nodokļu atlaidi saņem gan viņš, gan viņa jaunā sieva, lai arī viņi nav reāla 3+ ģimene. Jaunās sievas bērni vizinās autobusos ar 90% atlaidi, veikalos, kuri atbalsta so programmu, iepērkas lētāk, saņem savas pašvaldības bonusus utt….

Kā Jums šķiet, cik tas viss ir godīgi ? Man kā mātei nepienākas dzīvot mierā, man nepienākas bezrūpīga atpūta nedomājot par to, ko šoreiz no tēva mājām atvedīs, – blusas, utis, kašķi, gripu, vēdervīrusu….cik ilgi šoreiz man būs jālūdz darba vietai iespēja strādāt no mājām vai jāņem slimības lapa ? Cik šoreiz izmaksās medikamenti vai pārbaudes, analīzes ? Bērniem taču viss valstī bez maksas, vai ne ? Ja speciālists vajadzīgs šodien un tagad – vai nu maksā, vai neko, gaidi valsts noteikto rindu, kur bieži vien kvotas ir beigušās.

Cik godīgi ir pieprasīt savas saskarsmes tiesības, pārkāpjot elementāras higiēnas normas, drošības normas ( jo viņiem kaimiņu bērns esot gandrīz akā iekritis), kad izpratne par bērna veselību, drošību, izglītību un attīstību kardināli atšķiras.

Kad izpratne par cieņu ir pavisam citādāka un izpratne par finansiālo atbildību ir nekāda, jo viņam vienkārši naudas nav, jo jabūvē jaunā māja, jāremontē BMW X5, jāremontē darba busiņš, par saviem līdzekļi, jo viņa uzņēmums darbojas nelegāli, liekot uzņēmuma un ģimenes naudu kopējā «katlā ». Ja viņiem ģimenē sievas bērns 4.klasē neprot reizrēķinu un tekoši lasīt, tā ir norma. Kur norma ir tad, ja nav, kas aizved uz skolu, uz skolu var neiet.

Kāds risinājums ? Tiesa, kas prasīs laiku. Un nav zināms, cik no viņa, kurš nestrāda oficiāli, bet darbojas savā uzņemumā, kur nauda netiek oficiāli uzrādīta, līdz ar to alga, pieļauju, sev tiek norādīta minimālā valstī. Un tiesa izvērtēs vecāku finansialo stāvokli, ja es pelnu vairāk, man bērniem jādod vairāk, bet es pelnu vairāk, jo es strādāju vairākos darbos….jo tēvs nav spējīgs finansiāli uzturēt savus bērnus.

Cik tālu mēs iesim ar šādu cilvēku visatļautību un ņirgāšanos par citiem, tajā skaitā saviem bērniem?

Kā jūs domājat, cik ilgi mans organisms spēs izturēt 3 darbus, lai spētu bērniem nodrošināt pilnvērtīgu dzīvi? Protams, bērni izaugs un tad es sākšu domāt par savu veselību? Laikā, kad biju pēc coperācijas periodā, man neviens nejautāja, kā es varu parūpēties par bērniem, es negāju ar izstieptu roku uz ielas, vai bērniem neteicu – šodien neēdīsim, skolas somu nepirksim un skolā Tev pietiks ar vienu burtnīcu…