Dvīņu vecāku izaicinājumi

Būt par mammu nav viegli, taču būt par dvīņu mammu ir divreiz lielāks izaicinājums, jo viss jādara dubultā, par to cieši pārliecināta ir dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce, dvīņu Sofijas un Rūdolfa mamma. Rasa kā viena no lektoriem piedalīsies arī pirmajā mammu un tētu konferencē “Vecāku revolūcija”.

Apjausma, ko īsti nozīmē būt vecākam, nāk tikai tajā brīdī, kad rokās tiek ielikts mazulis. Tas ir brīdis, kad pa īstam ir skaidrs, ka jādara viss, lai mazulim būtu labi un no tā pauzi atelpai nav iespējams paņemt. Īpaši, ja abās rokās ir pa mazulim.

Ar izaicinājumiem kā dvīņu mammai, Rasai nācās sastapties jau no dvīņu piedzimšanas brīža. Tā kā dvīņi piedzima priekšlaicīgi, pirmo mēnesi nācās aizvadīt slimnīcā, kur zīdaiņus dzelžaini bija jābaro ik pēc trim stundām. Tās bija 8 reizes diennaktī noteiktos laikos un bez izņēmumiem. Pēc divām nedēļām tas Rasai veicināja nemitīgu deguna asiņošanu un viņas vīrs sūtīja Rasu mājās izgulēties, jo, lai kā arī viņa steigtos, visu nācās darīt 2 reizes ilgāk nekā citām mammām, kas nozīmēja, ka arī miega bija 2 reizes mazāk. 

Taču, Rasa ir pārliecināta, lai arī dvīņu ienākšana ģimenē ir liels izaicinājums, tas arī visu saliek pa vietām pats no sevis. Piemēram, “dvīņu vecākiem automātiski nākas pret mazuļiem būt divreiz stingrākiem, jo brīžos, kad viens gauži raud, bet otrs vienkārši čīkst, otram konkrēti pateiksi, ka tagad tev jāuzgaida, nevis auklēsies ar viņu. Pastaigās ātri viņiem paskaidrosi, ka viss, – tagad jāiet vien kājām, jo, ja paņemšu vienu 15 kg kukuli rokās, arī otrs 15 kg kukulis sagribēs to pašu, un beigās sabeigta būs mana mugura un visu garastāvokļi.” Rasa ir pārliecināta, ka šādi tās reizes, kad tu vienu bērnu nes kukaragā, bet otru klēpī, jo abiem ir noberztas kājas, kļūst pa īstam īpašas.

Rasa neslēpj, ka dvīņu ienākšana ģimenē ir mainījusi nevien ikdienu, bet arī attiecības ar vīru, taču šajā visā saskata arī daudz pozitīvu aspektu: “Ar vīru patiesībā esam ļoti priecīgi, ka mums pieteicās un piedzima dvīņi, jo no brīža, kad uzzinājām – viņi būs divi, tapa skaidrs, ka viss ir godīgi! Automātiski esam izbēguši no nevajadzīgām savstarpējām greizsirdībām, jo neviens tā īsti nevienu brīdi nav viens.”

Protams, ar bērniem laiks divvientulībai samazinās, bet tajā pašā laikā ir arī savi ieguvumi, piemēram, tā kā piedzima dvīņi, naktīs zīdaiņiem reti bija iespēja gulēt starp vecākiem, jo divi mazuļi aizņem arī 2 reizes vairāk vietas. Taču, kā uzskata Rasa, lielākais izaicinājums ir nejusties vainīgam otra priekšā tajās reizēs, kad ir nepieciešams brīvs brīdis no bērniem. Rasa neslēpj, ka šajā bedrē vairākas reizes iekrituši abi ar vīru, viens otram pagraužot nervus, jo “vainas apziņa visbiežāk izpaužas gana pasīvi agresīvi, un nav nekāds ziedu lauks”.

Dvīņu ienākšana ģimenē uzliek lielāku atbildību, arī pienākumu ir vairāk, taču, lai mazinātu šķelšanos pāra starpā, būtiski ir savstarpēji sadalīt pienākumus ģimenē. Rasa uzskata, ka viņas un vīra “zelta atslēga no paša sākuma bija tā, ka abi divi apzināti darījām visu, lai abi būtu vienlīdz daudz ar bērniem un vienlīdz daudz katrs savā dzīvē, tādējādi automātiski izslēdzot iespēju viens otram pārmest standarta “jā, bet es te mājās visu laiku ar bērniem” un “jā, bet es visu laiku pa darbiem”.”

Kā uzskata Rasa, viņas ģimenē pat barošanas jautājums atrisinājās pats no sevis, jo “tā kā dvīņi piedzima priekšlaicīgi, viņi bija par vārgu, lai ēstu paši, un arī manu pienu beigu galā viņi ēda tikai no pudelītēm. Tad nu naktīs abi cēlāmies un katrs barojām vienu no mazuļiem.” Abiem ir bijuši arī izbraucieni vai aktīvāki darba periodi, kad katrs paliekam ar bērniem pa vienam, taču Rasa ir pārliecināta, ka abi ar vīru ir vienlīdz iesaistīti dvīņu audzināšanā –  “viņš ir fantastisks tētis, un es esmu ārkārtīgi laimīga, ka dzīvojam laikā, kad pasaulei beidzot ir pielecis, ka abi vecāki ir bērnam ļoti svarīgi.”

Rasai ir visai aktīva profesionālā un radošā dzīve kā dramaturģei, arī viņas vīrs, Liepājas teātra aktieris, ir noslogots darbos, tāpēc atvērts paliek jautājums, kā apvienot aktīvu profesionālo darbību ar dvīņu audzināšanu. Rasa uzskata, ka viņas aktīvā radošā dzīve iespējama vien pateicoties vīram un vecvecākiem, kā arī omēm un opjiem, un krustmātēm, kas, vajadzības gadījumos un pēc savām iespējām, pieslēdzas ar palīdzību, kad tas vairāk nepieciešams. Turklāt, Rasa ir pārliecināta, ka tikai tad, ja vecāki ir realizējušies savā profesionālajā dzīvē, viņi spēj būt veiksmīgi arī ģimenes dzīvē, uzsverot, ka viņai “rakstīšana ir arī veselā saprāta saglabāšana, un tas vispār ir pats galvenais, jo nevienam bērnam nav nekāda labuma no mammas vai tēta, kas sevi nonstopā šausta par to, ka viņš vairs nekas nav un neko nevar.”

Audzināt dvīņus nav viegli, taču bez izaicinājumiem, ģimenē, kurā aug dvīņi ir arī gana daudz ieguvumu. Kā vienu no tiem, Rasa min fascinējošo iespēju redzēt, kā paralēli attīstās divi dažādi cilvēki: “Sofija ir sievišķības esence, savukārt Rūdolfs ir mazs vīrietis visās savās izpausmēs, un tas ir neticami skaisti - pieredzēt vienlaicīgi ko tik abos virzienos īpašu.” Kā vēl vienu ieguvumu Rasa min faktu, ka ar vienu šāvienu tikuši divi zaķi, un nu nav jāsteidzas ar nākamo bērniņu, turklāt nav jācer obligāti uz meitenīti vai puisīti, jo Rasas ģimenē ir abi.

Kā absolūtus laimes brīžus Rasa uzskata iespēju redzēt, kā dvīņi spēj viens otru izklaidēt, turklāt labāk, kā to jebkad varētu vecāki. Esot divatā, bērni laicīgi iemācās dalīties un ātrāk aptver, kas ir greizsirdība un kā ar to tikt galā. Arī uz bērnudārzu viņi nebija jālaiž pa vienam un nekurienē, bet kopā, ar apziņu, ka dvīņi ir komanda un gan jau viens otru pastutēs, kad vajadzēs. Tāpat par maģiskiem Rasa sauc tos neizskaidrojamos brīžus, kad dvīņi guļ identiskās pozās vai pamostas vienlaicīgi, vai sāk runāt un runā ilgi savā personiskajā valodā.

Sastopoties ar izaicinājumiem kā dvīņu mammai, Rasa ir atradusi pāris vienkāršus risinājumus, kā padarīt ikdienu ar dvīņiem mazliet vienkāršāku:

•         Ievies ikdienai konkrētu ritmu.

Rasa no tiesas saprot tos vecākus, kas sāk pakārtot savu ikdienas ritmu bērna “uzstādītajai” kārtībai, bet, ir pārliecināta, ka tas nav pareizi. Tāpēc jau no bērnu piedzimšanas brīža turpināja darīt visu, lai ikdienas ritms nemainītos. Dvīņiem nu jau ir 3 gadi, taču joprojām bērni tiek modināti vienlaicīgi un arī gulēt abi dodas vienlaicīgi, un nemainīgos laikos. Tāpat tiek darīts arī ar ēšanu un visu citu.

•         Zini, ko vēlies panākt.

Ja ir skaidrs, ko gribi panākt, tad atrodas arī veidi, kā to dabūt gatavu, par to Rasa pārliecinājusies arī savā ģimenē. Viens bērns rokās, otrs šūpuļgultiņā un viss notiek! Vai arī noliec bērnu gultiņas tā, lai vari starp tām sēdēt un katram paturēt vienlaicīgi rociņu. Vai arī iemanies vienam bērnam dot putru ar labo roku, bet otram ar kreiso utt.

•         Dodieties kopīgos izbraucienos.

Rasas ģimene brīvdienās mēģina doties ārpus mājām, kaut kur izbraukt, parādīt bērniem kaut ko jaunu. Rasa ir pārliecināta ka šādas brīvdiena ļauj nevien bērniem iepazīt ko jaunu, bet arī vecākiem jau labi zināmo ieraudzīt citā gaismā! Galvenais - ilgāko mašīnā braucamo posmu pieveikt diendusas laikā, kad bērni var atgūt spēkus, bet vecāki – sakarīgi papļāpāt.

Rasa Bugavičute-Pēce 1.novembrī viesosies Cēsīs, kur norisināsies pirmā mammu un tētu konference “Vecāku revolūcija”. Savā lekcijā ar nosaukumu “Pienākumu līdzsvars ģimenē, lai drāma paliktu skatuvei” Rasa dalīsies ar savu pieredzi un ieteikumiem kā saglabāt karjeru, attiecības un brīvo laiku, esot dvīņu mammai.

“Vecāku revolūcija” ir konference, kurā dažādu jomu speciālisti un Latvijas ģimenes caur praktiskiem un personiskiem stāstiem dalīsies savā pieredzē par izaicinājumiem ģimenē un tās mijiedarbību ar apkārtējo pasauli.

Konferenci organizē "Addiction" sadarbībā ar "Rimi Bērniem", "Draugiem Group" un Cēsu novada pašvaldību