Dienasgrāmata-Es zinu ,kur ir mans podiņš!

  Sveikas mīļās mammas un mazulīši. Jau atkal papildinam podinmācības dienasgrāmatas jauno lappusi.

Mēs mājās joprojām mācamies apgūt podiņmācības procesu,kas reizēm ir pozitīviem rezūltātiem bet ir dienas, kad nav tik pozitīvi rezūltāti..

Uz podiņu iet mācam visa ģimene!

 Šajā procesā mēs visi esam aktīvi iesaistijušies.Gan mājās kopā ar tēti un mammu ,gan arī ar vecvecākiem, tantēm un onkoļiem.Man škiet, ka šis ir svarīgs solis mazajam un arī mums un tāpēc mēs aktīvi iesaistam pārējos ģimenes locekļus podiņmācības procesā.

Podiņš vienmēr redzes lokā arī ārā spēlējoties!

 Tākā ārā ir dienas kad ir ļoti silts tad lielāko dienas daļu mēs pavadām ārā spēlējoties.Parasti sētā mēs skraidam ar huggies pull-upp vai arī parastrajām audumu bikšelēm.

 Lielāko daļu siltajā laikā viņš pavada vai nu omes puķu dobē rušinoties vai arī viņš spēlējas ar mašīnām.Šajā laikā bieži Kristiāns mēdz aizspēlēties un nokārtoties mazajas bikšeles. Lai viņš acerētos par podiņu ja viņam neatgādina mēs viņu turam ārā zem nojumes kur viņš var to labi redzēt.

Vai svarīgi lai Kristiāns var pateikt man savas vēlmes.!?

 Jā.!Jo viņš aug lielāks ,jo vieglāk man paliek ar to lai uzzinātu ,ko viņš tiešām vēlas.Manuprāt bērnam ir jābūt minimālam vārdu krājumam uzsākot podiņmācību.Mūsu mājās prasīšanās uz podiņa ir savas frāzes ,ko mēs saprotam,kā vēlmi doties nokārtoties uz podiņu.

Ja Kristiāns ir sajutis ka viņš vēlas uz podiņa viņš atnes podiņu vai arī stāv vietā kur spēlējas un saka-"Jā poda" vai "Cis cis".Dzirdot šīs frāzes es vienmēr cenšos tās neignorēt bet uzreiz likt viņu uz podiņa.Protam ne vienmēr viņš paprasās laicīgi ,bet vismaz tas ir progres ,ka viņš zin kā parasīt uz podiņa.

 Protams brīžiem arī mēs paši apvaicajamies par to vai viņs vēlas iet uz podiņu un parasti tās ir atbildes "Jā" vai "Nē".Vienozīmīgi ja viņš pasaka nē es neuzspiežu viņam iet uz podiņu ,jo domāju ka savu klikšči viņš noķers kad tiešām vajadzēs paprasīties.

Mammu es vēlos- jeb vēlmes pēc slāpēm  izsalkuma.!

 Parasti ja Kristiāns kautko tiešām vēlas viņš zinās, kā to paprasīt vai parādīt.

Parasti viņš savas vēlmes izrāda ar:

• Saukšanas pēc mammas vai tēta no virtuves un tad parada ,ko velas,
• Vilkša aiz rokas uz vietu kur stāv tas ko viņš vēls,
• Pienākot un sakot "Nammu ņammu" vai "dzet",
• Protams arī pats reizēm ja var paņemt sev velamo produktu viņš aiziet pakaļ pats.

 Bet domāju, ka tas ir pluss ja bērns var izteikt savas vēlmes pēc ēdiena un dzeriena tāpat kā paprasīties iet uz podiņa.

"Mammu es gribu" vai "Kristiāns to grib"!

Vai bērns sevi uzrunā pirmajā personē"Es"?

Patiesībā es nebiju piefiksējusi ,kā mans bērns prasa vēlamās lietas.

Bet mūsu mājā bieži tiek runāts:" Kristiāns grib uz podiņa?"Kas saprotam nav īsti pareizi.Kristiāns saprot ,kas ir mamma,tētis,ome bet škiet ka tas ir jau ,kā ieradums visu nesaukt pirmajā pamatformā.

Bet tagad es jau sāku piedomāt pie tā kā pareizi viņam vaicāt,gan to vai vēlas viņš uz podiņu vai arī ko citu.

Bet domāju, ka šajā vecumu posmā ir labi ja viņš prot paprasīt sev vēlamo lietu.Ja arī viņš uzrunā sevi "Kristiāns grib podiņu " vai "Es gribu podiņu"!

Tā lūk mums iet..

Bet tagad atā.

Tiksimies citā dienasgrāmatas lappusē.

Sintija un Kristiāns.