Cik lustīgs un straujš bijis mūsu pirmais

Kopā ar "Māmiņu klubu" un Jums, mīļās mammas, esam bijuši kopā jau no Kristiānas gaidīšanas, kad dalījos savās sajūtās, pieredzē un piedzīvotajā gaidību laikā, arī auklējot meitiņu. Nu jau esam sagaidījuši arī pirmo dzimšanas dienu un lēnām, pa solīšiem soļojam nākamajā gadā.

Šis gads no aizvadītā gada augusta līdz pat šim brīdim ir paskrējis milzum ātrumā, kad esmu paspējusi aizmirst gan ķeizargrieziena operāciju, gan iesākumā grūto krūtsbarošanu, gan arī negulētās naktis. Atceros, kā baidījos, vai spēšu tikt galā ar četriem bērniem un, kur starp viņiem visiem un ikdienas rūpēm spēšu atrast sevi, spēšu rast laiku sev. Bet esmu tikusi galā, protams, ne pašas spēkiem, jo mums labpratīgi palīdzēja arī mani vecāki, vīra vecāki, arī lielie bērni un šis, kā tautā saka, trakākais gads ir paskrējis. Paskrējis vēja spārniem, kur esam izbaudījuši tik bagātīgas emocijas... ja man būtu iespēja ko mainīt, vai mainītu? Nē, esmu laimīga, ka man viņi ir četri, katrs ar savu krāsu manā ikdienā, jo viņi tiešām ir kardināli dažādi - gan vizuāli, gan arī rakstura ziņā, gan arī katram no viņiem ir savs vecumposms un man ir tā iespēja dzīvot gan pusaudža ikdienā, gan pamatskolēna ikdienā, gan bērnudarznieka, gan arī bēbīša ikdienā. Kur vēl bagātīgākas emocijas un piedzīvojumi? 

Esot kopā ar Kristiānu un šādi arī piespiedu kārtā vairāk esot mājās, man ir bijis laiks domāt, domāt par sevi, par savu dzīvi un to, vai esmu laimīga ar to, kas ir, un, vai jūtos, ka ceļš, pa kuru esmu gājusi, ir mans... Viss, kas ar mums notiek, notiek tā, kā tam jānotiek un notiek tad, kad tam jānotiek. Ja kādreiz mēģināju "spuroties" pretim kaut kam, ko nespēju pieņemt, vai skriet, kur šķiet, ka ir jāskrien, tad tagad ļoti daudz ko daru paļaujoties, ka notiks tā, ka tam jānotiek. Stresoju mazāk, skrienu un steidzos mazāk, pieņemot savu ikdienu tādu, kāda tā ir. Ja reiz man ir ģimene un bērni, cenšos ar to rēķināties, pabīdot lietas, kas var gaidīt, izslēdzot lietas un apstākļos, bez kuriem es varu iztikt un tāpat jutīšos labi, kā arī pieņemt to, kas man trūkst, vai, ko vēlos pamēģināt. 

Kristiānas ienākšana mūsu ģimenē mūs ir vairāk satuvinājusi ar vīru, vairāk likusi būt komandai ģimenes mērogā -  ne tikai mūsu 6 savienībā, bet arī vecāki, brāļi, omītes... Šķiet, ka audzinot Kristiānu, es vairāk izprotu savus vecākus un labprāt vēlos, lai arī viņi piedalās mūsu ikdienā kuplinot ģimeni. Tieši šajā periodā, kad mazākā māsiņa ir ar mums, esam nodibinājuši kontaktus ar tēta brālēniem, māsīcām un viņu ģimenēm, dažus no viņiem redzēju šogad pirmo reiz, bet pietika, lai saprastu, ka viņi ir mūsējie. 

Meitiņa vēl patstāvīgi nestaigā, bet dažus solīšus sper pati, ja kāds no mums viņu sagaida izstiepjot rokas. Es viņu nesteidzinu, lai viņa staigātu atrāk, ies tad, kad viņa tam būs gatava un viņai nav jāstaigā tikai tādēļ, ka draugiem, vai paziņām mazulis jau staigāja nesasniedzot gada vecumu. Viņa ātri vēlās, rāpoja, pieturoties staigāja, krietni ātrāk par saviem vienaudžiem. Uzskatu, ka katram bērniņam ir savs laiks un necenšos "lekt" pakaļ grāmatās rakstītajam, statistikai vai kaimiņu bērniem. Mums ir sava, mums ir citādāka un arī šo pieņemt man vairāk ir iemācījusi tieši Kristiāna. 

Prieks, ka rakstīju gaidību dienasgrāmatu blogu veidā un ik pa laikam, lai spētu atsaukt atmiņā manas tā brīža sajūtas, to pārlasu. Kad Emīlija, vai Virdzīnija man jautā, kāda es biju, kad piedzimu, kā Tu juties, kad gaidīji mani? Man ir grūti atcerēties un žēl, ka viņām nespēju nodot šīs emocijas, kuras piedzīvoju viņu gaidību un pirmā gada laikā.

Ja kāds šaubās, vai tiks galā ar vienu, diviem, trim, četriem, pieciem, vai, iespējams, pat vēl vairāk bērniem, ja viņš tiek dots, tad noteikti ar kādu mērķi un macību mums, mammas :)