25.04 18:00-20:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 10
Ar radinieci izvērtās interesanta diskusija par bērnudārza nepieciešamību bērnam.
Viņas nostāja:
1.jālaiž, jo bērnam vajag sabiedrību
2.mammai vajag laiku sev
3. laba iespēja, lai strādātu
Mana nostāja
1. Sabiedrību var iegūt arī apmeklējot pulciņus, bēbīšu skoliņas utt.
2. Tētim vajag arī laiku divvientulībai ar bērnu, tātad mammai automātiskiir kaut kāds laiks sev. Bērnudārzs nav vienīgais risinājums.
3. Man šķiet, ka palaižot galīgi mazus dārziņā, sākās slimošanas bums. Manuprāt, bērnudārzs ir lielisks risinājums, ja darbs spiež atgriesties, nav citu alternatīvu, jo jāstrādā.
Esmu mazliet skeptiska par dārziņu. Vēl šādus tādus savus argumentus neatklāšu kapēc, lai neraisītu asas diskusijas.
++👍
100% piekrītu 🤗
Savu vecāko meitu ar rītdienu sākšu laist rotaļu grupā (viņai tagad ir 3,6 gadi). Man patīk ar viņu darboties mājās, bet redzu, ka viņa ļoti grib ar bērniem, trūkst rotaļu ar vienaudžiem (neskaitās, ka ik pa laikam ar draugu bērniem satiekamies un iet viņa arī ansamblī, bet tieši šī rotaļāšanās iztrūkst). Es uzskatu, ka meitas vecums ir ļoti optimāls, lai kaut kur sāktu laist. Mani ļoti apmierina, ka meitu varēšu atstāt uz pāris stundām (maks.4), jo arī uz visu dienu un katru dienu nebūtu gatava viņu atstāt. Tad redzēs, kā ies. Es uzskatu, ka pusotrs gads, vai, vēl trakāk- viens gads, ir laiks, kad mazulim vēl ļoti ir vajadzīga mamma un gribas pie viņas, domāju, ka pirmos 3 gadus vajadzētu veltīt bērnam. Jāskatās arī, kāds ir bērna raksturs. Ja meita būtu ļoti kautrīga, nespiestu viņai iet uz rotaļu grupu, tad rotaļātos mājās, bet redzu, ka pati grib un prasa.
Otrai meitiņai ir 1,4 gadi, un redzu, ka viņa vēl nav gatava, lai atstātu. Tā viņa rotaļājas ar bērniem, bet vienmēr arī mani patur redzes lokā.
Es zinu, ka, iespējams, lielākā daļa bērnu, atstāti dārziņā ap vienu vai nepilniem diviem gadiem ar laiku pierod, bet tas tikai nozīmē, ka viņš samierinās. Nevaram izprast, kas notiek bērna emocionālajā attīstībā un sirsniņā, kad viņš tik agri uz tik ilgām stundām tiek atrauts no mammas.
Tā kā, uzskatu, ka var laist, bet noteikti tad, kad redz, ka bērnam tie vienaudži ir vajadzīgi, un sagaidot 3 gadu vecumu apmēram.
Mums arī mājās visu izglītību nodrošinu es 😃 jo esmu arī pedagoģe. Tā kā galvenais, kas man, kā mammai, audzinot bērnu mājās, būtu jānodrošina, ir tieši šī saskarsme ar vienaudžiem.
Aizmirsu pieminet,ka noteikti gadijuma,ja pastav izveles iespejas,tad noteicosais or ari tas .kada ir mamma.ir vairak tadas karjeras tipa,ir majsaimnieces,un ir kaut kas pa vidu. Zinu,ka citas judzas nost,esot 24/7majas ar bernu. Mans risinajums bija neklatienes studijas apvienojuma ar bernu. Ta es jutos pati neizoleta no sabiedribas,ka ari veltu laiku bernam.
tiesam jaskatas kads ir berns.lai ari mes lielakoties divas vien pa maju,meita ir loti drosa.iet klat cilvekiem(apmeklejam teta vadito pulcinu), nebaidas,nekautrejas. Ta kaneredzu iemeslu pa visam varitem bd apmeklet tik agra vecuma.kadas bus manas domas pec diviem gadiem-nezinu.varbut domasu,ozvertejot konkreto situaciju,ka bernam tas ir vajadziga.
kekura gadijuma-paldies par viedokliem.
Vina nostradaja tikai vienu dienu,un pameta. Bernus nelava samilot un nemt opa,lqi citi ari negribetu.
👍
Bērnu dārzu vajag, socializācijai, bez tās mūsdienās nekur. Mans sāks iet 2,5 gadu vecumā, tāpat kā vecākais. vecākajam visa grupa aizgāja uz skolu kā viena klase, bērniem no malas bija grūti iekļauties šajā klasē, kur visi kopā jau no pampervecuma.
Es esmu par dārziņu, jo, lai cik laba mamma es nebūtu, visu esiemācīt nevaru, tik ļoti uz sevi es nepaļaujos. Vēl - mūsdienās ir svarīgi attīstīt spēju strādāt grupā... man pašai tas totāli riebjās, bet bērniem tas ir vajadzīgs. Par slimošanu - vides maiņa. Vajag kārtīgi izpotēt un uzturēt imunitāti, tad tik ļauni nav.
Pie bērnudārza grūti pierast ir mammīšiem, kuri neatraujami ir pie mammas. Man tādu problēmu nekad nav bijis, jo es strādāju un darbojos arī ārpus mājas, līdz ar to bērni ir pieraduši, ka mamma nav onlainā visu dzīvi sasniedzama.
Bērnam ir jāiet uz bērnudārzu.
Un 1,3 g. vecumā bērns jau iet uz podiņa? Neticēšu, ka auklīte visiem pampi samainītu. Manuprāt, tik mazus atvedot, no rīta ir stundu gara raudāšana, neviens viņiem īsti nepievērš uzmanību, jo gluži vienkārši bērnu ir daudz, bet auklīte un audzinātāja viena. Tad nu neredzu neko tik ļoti vērtīgu un produktīvu tajā. Draudzene pastrādāja par auklīti dārziņā...kādas šausmas tik nestāstīja. Pirms vecāku atnākšanas uztjūnē bērnus...
Mani arī mudina laist dārziņā, stāstot visādus labumus utt. Es dzīvojos ar meitu pa mājām, paralēli studēju neklātienē. Labu darbu tāpat pagaidām nevaru atrast, tapēc palaist dārziņā, lai papildnus nopelnītu minimālo, manuprāt, ir nelietderīgi, jo mums nav krīzes situācijas un akūts naudas trūkums(lai arī pa daudz tās nav).
es seit runaju par to, ka man ir iespeja izveleties-laist vai nelaist, jo nav akutaas vajadzibas 1,5g vecuma atgriest darba,lai stradatu. mana nostaja, ka nav jalaiz darzina, ja pastav opcija nelaist.
Atbildot uz jautājumu - jā, bērnam tiešām vajag bērnudārzu. Vairāk ir jautājums - vai tas būs valsts vai kāds speciālais (Valdorfa, Montesori, parasts privātais b/d), kā arī no kāda vecuma.
Manuprāt, bērnam (!) bērnudārzu vajag sākot ar pirmsskolas sagatavošanu 4-5 g.v. jo to īstenot mājās var, bet ne visiem pietiek prasmes un ap šo laiku bērnam tiešām interesē arī sabiedrība ar vienaudžiem.
Par to vai vienmēr bērnam ir labāk pavadīt laiku mājās, tas ir atkarīgs no daudziem faktoriem, nekas nav balts un melns, patiesība mēdz būt pa vidu.
Bet slimošanas bumam b/d es nepiekritīšu - man ir pieredze ar diviem bērniem un neviens dikti b/d neslimoja (pāris saaukstēšanās sezonā neskaitu par biežu slimošanu). Viens bērns b/d gaitas sāka gada un 7 mēnešu vecumā, otrs 2 g un 2 mēnešu vecumā. Te ir atklāts jautājums par bērna rūdīšanu. pareizu ģērbšanu, vecāku attieksmi un domām par un ap b/d un taml.
Es arī pilnīgi noteikti nealkstu būt gadiem mājās ar bērniem un nodarboties tikai ar bērnkopību un mājsaimniecību. Pilnīgi izslēgts. Bet tas nekādi nekorelē ar uzskatu, ka pusotrgadniekam-divgadniekam dārziņš ir labākais variants.
Es bērnu vestu uz bērnudārzu jeb rotaļu istabu tieši tad, ja es būtu mājsaimniece 😀 Uz nepilnu dienu, protams, un kādas 3 dienas nedēļā. Tieši tagad, kad man darbs no deviņiem līdz sešiem, bērnudārzs, šķiet, būtu ļoti grūti gan man pašai, gan bērnam. Kamēr ceļā, ģērbšanās - tas viss atņem laiku, kā mosties, tā jāskrien, kā mājās, jau bezmaz tūliņ gulēt jāiet (neviens dārziņš mums nav pāri ielai, tomēr vismaz kāda pusstunda nokļūšanai ar visu ģērbšanos un sprādzēšanos autosēdeklītī jāierēķina)
Man līdz rudenim ir laiks apdomāt, ko darīšu ar savējiem. 50 : 50 - mājdārziņš vai arī es pati palikšu mājās ar viņiem. Citi varianti mani nesajūsmina. Tā kā viņi ir 2 un tuvējās mājās dzīvo vairāki draudziņi, ar kuriem varam satikties gan rotaļlaukumā, gan uzaicināt mājās, par sabiedrību nesatraucos. Kaut ko neatlaidīgi mācīt šajā vecumā - vai vajag? Periodiski pamācu vecākajai burtiņus, cipariņus, kas ir must have skolai, bet mani vairāk sajūsmina, kā viņa mācās no ikdienas un sadzīves, cik pārdomātas mājas ceļ no lego un kā sagrupē dzīvnieciņus. Mana pieredze rāda, ka mājās sēdētāji iemācās vairāk, jo tiek pie nedalītākas uzmanības. Mani pieskatīja ome, attiecīgi 3, 8 gados jau mācēju lasīt. Jā, nenormāli agri, bet to jau neviens nespieda ar varu. Es arī nespiežu. Man arī bieži vien uzplijas ar jautājumiem, vai mums pienākusi dārziņu rinda. Pat nezinu, kā man tā solīdāk atbildēt, ka es par to rindu pat īsti neinteresējos.
😀
Gribu noteikti piebilst, ka nebūt nenosodu un saprotu tos, kas bērnus no gada-pusotra vecuma laiž dārziņā. Ne par to runāju. Vienkārši nākas ik pa laikam saskarties ar nelūgtiem padomiņiem, ka man savam divgadniekam vajadzētu dārziņu meklēt. Nesaskatu pagaidām tādu vajadzību; to darītu, ja citādi nevarētu.
o, neesmu vienīgā, kuru šīs runas par dārziņa labumiem kaitina. it īpaši, ja tās man klārē par pusotrgadnieku... un cik tur labas nodarbības, mājās neko tādu nepanākt blablabla. Nu nav bērnam līdz 3 gadu vecumam socializēšanās tādā apjomā izšķiroši svarīga, kā arī visas tās nodarbības utt. Kaut kā gana daudz redzēts slimojošu un ne pārāk laimīgu mazuļu un viņu vecāku - to, kam nav izvēles nelaist dārziņā - , lai es tiešām noticētu, ka kaut ko tagad savam mazulim atņemu, izvēloties paturēt viņu vēl mājās ar auklīti līdz vismaz divarpus gadiņu vecumam.
Cik cilvēku, tik viedokļu un situāciju, bet lielākajai daļai nav šāda iespēja dēļ nepieciešamības atgriezties darbā, tādēļ diskusija pat neminot visus argumentus raisīs asas diskusijas. Bet ja ir iespēja neatgrieszties, apvienot utml. es Tev piekrītu. Piekrītu pat to, ka mazu nevajag laist.
Tas ir forši, ka kā iemeslu min "laba iespēja,lai strādātu". Iespēja??? Domāju, ka lielākajai daļai ģimeņu tā nav "iespēja", bet gan nepieciešamība, tapēc arī dārziņa tēma netiek apsvērta ar terminiem vajag/nevajag, ja vien nav mājās dzīvojoša ome, kas mazo var pieskatīt.