Bēgšana no lielpilsētas. Bija tā vērts!

Kad vēl tikai gaidīju sava dēliņa dzimšanu, zināju, ka bērna pirmos mēnešus mēs noteikti pavadīsim ārpus Rīgas. Nieka 100km attālajā mazpilsētā, Saldū, kur pati esmu uzaugusi.

Jau sākumā, runājot ar vecākiem viņi man teica, lai ne tikai pirmos mēnešus, bet pirmo gadu tur pavadu, bērnam un man tas nākšot tikai par labu. Bet nē. Es kā spurains pusaudzis turējos pretī – ko, jūs gribiet mani laukos, četrās sienās iespundēt!? Tur taču nav ko darīt, te Rīgā es varu to un to .... un sākās lietu uzskaitījums, ko TIK es Rīgā nevaru. Bet ....

Piedzima dēliņš un mēs, kā bija plānots, pārcēlāmies uz mazpilsētu. Pa lielam, tā bija bēgšana no lielpilsētas kņadas, daudzajiem ciemiņiem, kuri stājās rindā uz ciemošanos. Ko es saņēmu apmaiņā? Klusumu, mieru, dzīvi, bez steigas. Un jā, palīdzīgu roku pāri.

Pirmie trīs mēneši paskrēja nemanot. Un izrādījās, ka mazpilsētā tik ļauni ar nav. Tā pa lielam, vienīgais kas man patiešām pietrūka bija draugi. Kurzemnieki nav nekādi atvērtie cilvēki, līdz ar to ar draudzību īpaši neuzbāžas. Lai arī biju atgriezusies savā pilsētā, manējo tur vairs nebija. Bet arī to var pārdzīvot.

Tuvojās laiks, kad biju nolēmusi pārcelties atpakaļ uz Rīgu, bet ... un tajā brīdī es beidzot sapratu, ka man ir dots šis laiks, lai to izbaudītu un pavadītu kopā ar savu bērnu. Te. Mazpilsētā. Klusumā. Nesteidzīgi. Svaigā gaisā. Un vasara! Dārzs, savs baseins (bērnam), ogas, dārzeņi ... Nu, jā. Un tā mēs palikām, tiesa ar nelieliem izņēmumiem.

Uz Rīgu mēs tomēr divas reizes pārcēlāmies. Un ziniet, tas bija tieši tāpat kā mainīt dzīves vietu. :) Kastes un koferi ar mantām, rati. Nemiers sirdī par pārmaiņām.

Tā kā dēlam tuvojas gada jubileja, bet mammai jāsāk domāt par atgriešanos darbā, tad nu atkal esam kļuvuši par pilntiesīgiem rīdziniekiem. Pirmās divas nedēļas pēc atgriešanās bija smagas. Kā es pati smējos, jutos kā tikko iznākusi no dzemdību nama, kad neko nezinu un nemāku, nesaprotu. Jauno apstākļu dēļ nojuka viss dienas ritms, kurš līdz šim bija izveidojies. Jauna vide, jaunas skaņas. Dēls pilnīgi un galīgi atteicās gulēt savā gultā. Mantas? Kuras tās interesē, ja var sēdēt mammai klēpī. Pirmo reizi mūžā ar bērnu gāju pat uz tualeti. Tik svarīgi mazajam cilvēkam bija just, ka esmu blakus un viņš ir drošībā. Teikšu godīgi, mani gan tas atkal nedaudz nogurdināja, jo biju jau pieradusi pie zināmas brīvības devas. Taču nu, pamazām, pamazām esam sākuši atgriezties pie kaut kāda dienas ritma.

Mīti un patiesība par mazpilsētām.

Tiek uzskatīts, ka īstā dzīve notiek tikai Rīgā, bet mazpilsētās ir pilnīgs klusums. Nekā tamlīdzīga! Kopā ar dēlu apmeklējām vairākas izstādes un vasarā dienas koncertus, kuri notika parkā. Savukārt rudenī baudīju teātrus, kad mani palaida brīvsolī. Patiesībā Saldū un rajonā notika ļoti daudz kultūras pasākumi.

Man ļoti iepatikās tas, ka viss atrodas gana tuvu un vienas pastaigas laikā es varēju izstaigāt  visus sev nepieciešamos pilsētas veikalus. Te gan jāatzīst, ka, ja ar pārtikas iegādi problēmu nebija, tad bērnu apģērba iegāde tomēr bija nedaudz apgrūtinoša, jo izvēle nav tik liela un cenas mēdza būt ne visai draudzīgas. Bet nav tā, ka bērni mazpilsētā staigātu neapģērbti.

Tieši tāpat kā Rīgā, arī Saldū bija iespēja apmeklēt bēbīšu skoliņu, uzsākām gaitas Yamaha mūzikas skoliņā, kuras nu jau turpinām Rīgā. Tikai mammas gan gribētos draudzīgākas. :) Un es biju pārsteigta, cik daudz ratiņu braukāja pa pilsētas ielām. Tā arī nesapratu, par kādu demogrāfijas krīzi tiek runāts. :)

Zaudētāja vai ieguvēja?

Tikai tagad es novērtēju to, cik labi, ka man bija tāda mazpilsēta kur aizmukt. Es ļoti bieži atceros D.Zandes teikto – mammas, tas ir tikai viens gads no jūsu dzīves. Jā, tikai viens un pats skaistākais. Otra tāda gada vairs nebūs. Draugu ciemošanās? Īstie draugi manu nostāju saprata un uztvēra to pozitīvi. Tiem, kuri bija izbrīnīti par šādu lēmumu tā arī teicu – gribi redzēt mazu bēbīti, kur problēma? Radiet paši. :) Vai es ko esmu zaudējusi šī gada laikā? Nē. Esmu tikai ieguvusi. Un ja vien būtu iespēja, es labprāt apsvērtu ideju par atgriešanos mazpilsētā. Varbūt valdībai būtu vērts izstrādāt reemigrācijas plānu kā jauniešus atgriezt mazpilsētās un tikai tad, kā latviešus atgriezt dzimtenē? :)

Jauku dienu!

Kristīne