Aug buciņš, aug radziņi. Kad pateikt bērnam „Nē”?

22. Sep 2015, 00:00

Bērnu psiholoģijā arvien tiek uzsvērts- bērns ir personība, tāpēc nav vajadzības bērnam kaut ko aizliegt un bērnam pašam ir jāizvēlas. Tomēr kā noteikt robežu? Kā pateikt- STOP- tagad mēs pateiksim, kas ir jādara!

psiholoģe, mg.psych. Diāna Zande

Šis ir stāsts par to, ka vecāki būtībā ir robežu noteicēji un disciplinētāji. Pat vislabākajā ģimenē, vissirsnīgākajās attiecībās pienāk brīži, kad nav izvēles. Tieši tāpat kā pieaugušajiem nav izvēles- doties uz darbu vai nē.

Šobrīd daudzi vecāki uztraucas, ka, vēlēdamies būt labi vecāki, vēlēdamies iedot visu to labāko, veicināt viņa attīstību, sāk ierobežot bērnu un „iekrīt grāvī”, kurā bērns vienmēr drīkst izvēlēties.

Lai mēs prastu iet pa ceļu, nevis staigātu pa vienu grāvi, kur vecāki nemitīgi kaut ko aizliedz, vai pa grāvi, kur viss ir atļauts, jau no pavisam agras mazotnes, kad bērnam parādās kustību brīvība, tajā brīdī sākam stāstīt,ka ir tādas lietas, ko nedrīkst aiztikt, un darbības, ko nedrīkst veikt.

Turklāt ir svarīgi, ka tajos brīžos, kad mēs sakām „Nē”, mēs nesmaidām un arī mūsu grimasēs ir lasāms „Nē”. Citādi sanāk tā, ka mamma saka: „Nedrīkst ņemt mammas lūpukrāsu!”,bet tajā pašā laikā mamma smaida kā maija saulīte. Faktiski bērns šajā brīdī saņem ļoti pretrunīgu vēstījumu- saka, ka nedrīkst, bet mamma atļaujoši smaida.

Ja mēs kā vecāki esam nolēmuši noteikt robežas un kaut ko aizliegt, tad mēs droši varam pateikt- „Nē, tā darīt nedrīkst.” Vecākiem ir jāpasaka „Nē” pie sarkanās gaismas, ir jāpasaka „Nē” pie saldumu tūtas, ir jāpasaka „Nē” pie mammas vai kādu citu lietu ņemšanas. Tātad ir jānosaka robežas, kad bērns drīkstēs izvēlēties un kad tiks ievērots konsekvents „Nē”. Un kad saprotam, ka kādā situācijā ļausim izvēlēties, atcerēsimies, ka jo mazāks bērns, jo mazāk izvēļu jāpiedāvā. Piemēram, piedāvājot bērnam, ko viņš vēlas konkrētā dienā vilkt, dot iespēju izvēlēties nevis no visa skapja, jo tā apjūk ne tikai pieaugušais, kur nu vēl 3 gadnieks, bet gan piedāvājot izvēlēties starp divām lietām, piemēram, kleitām, biksēm, džemperiem utt.

Tā kā arī dzīvē noteikumi ir dažādi, svarīgi bērnam to attēlot konkrētos piemēros, piemēram, mazākam bērnam vienā dienā piedāvā, kādu putru mazais vēlas ēst- auzu pārslu vai griķu putru. Ja vienā dienā mazais izvēlas auzu pārslu putru, tad nākamajā dienā pasniedz viņam griķu putru, nepiedāvājot izvēles iespējas. Šādi mazais iemācīsies, ka ne vienmēr ir izvēles iespējas.

Ar lielāku bērnu var mēģināt jau sarunāt. Piemēram, mēs varam izvēlēties, vai uz bērnudārzu vilkt vienu kleitu vai otru, bet dažreiz, piemēram, kad jāiet uz jubileju vai kādu pasākumu, tad mamma pasaka, kas ir jāvelk. Mēģinot bērnam skaidrot ar viņam saprotamiem piemēriem, viņš sāks saprast, kāda ir dzīves kārtība, kas ir izvēle un noteikumi.