Aug buciņš, aug radziņi!

Pirms piedzima Olivers, bieži bija nācies redzēt veikalos un sabiedriskās vietās, mazus, bļaujošus bērnus, kurus vecāki velk ārā no veikala vai mēģina nomierināt. Viss baisāk likās skats, kur mazais bērns vārtās pa zemi un pilnā balsī bļauj. Atceros, ka šajās reizēs es nodomāju, Ak Dievs, kāds izlutināts bērns. Un tagad, kad man pašai ir bērns, kurš sasniedzis 1,3 gadu vecumu, man gribas iekost sev mēlē par šīm domām, ko domāju pirms vairākiem gadiem.

Visu laiku pie sevis domāju, ka mans bērns nebūs izlutināts, netaisīs skandālus veikalos/sabiedriskās vietās. Respektīvi, būs paraugbērns.

Jā, kā tad! Lai cik ļoti tas vecāks censtos un darītu visu neiespējamo, tāpat nav iespējams novērst šo vecuma posmu. Tā vienkārši pārlēkt pāri - šim robežu pārbaudīšanas laikam. Laikam, kad bērns it kā saprot ko Tu viņam saki, bet ne velna neklausa, vai negrib klausīt. Viņš ir ieņēmis galvā kādu konkrētu lietu ko grib iegūt, vai darbību ko vēlas izdarīt un nekas viņu neapturēs sasniegt savu mērķi. Un tikai pamēģini viņu “nocelt no trases”, par to uzzinās viss pagalms, puse lielveikala vai mājas iedzīvotāji.

Nu labi, tādi sabiedrisko vietu skandāli mums nav bijuši ļoti daudz. Tikai daži, jo es kaut kā jau laicīgi novērtēju situāciju un pamanu tādus brīžus. Tad jau laicīgi mēģinu bērnu apvārdot, kaut ko ar viņu sarunāt un tamlīdzīgi. Bet ir brīži, kad runāšana ir viena bezjēdzīga padarīšana.

Pagājušajās brīvdienās bija Zvejnieku svētki. Bijām aizbraukuši uz Enguri, tur bija savesti karuseļi. Bija arī viens ļoti piemērots maziem bērniem. Lai jau mazajai sirsniņai arī tiek kāds prieciņš – nopirkām biļeti. Kopā ar Oliveru iekāpu karuselītī – autobusā, kas griezās uz riņķi. Klasiskais bērnu karuselis. Karuselim bija daudz dažādi sēžamie dzīvnieciņi, mašīnītes, bet tieši autobuss bija viss pieprasītākais. Uz šī autobusiņa jau bija izveidojusies rinda, tāpēc loģiski, ka izbraucot savus apļus, mums nāktos kāpt laukā, lai palaistu citus bērnus un arī tāpēc, ka mums bija nopirkta biļete tikai vienam braucienam. Karuselis bija ļoti jauks, Olivers visu laiku grozīja stūri un priecājās par braukšanu pa apli. Līdz tas apstājās un bija pienācis brīdis kāpt laukā. Kā Jūs domājat, vai viņš gribēja kāpt laukā? Protams, ka NĒ! Mēģināju viņam paskaidrot, ka bērniņi stāv rindā un arī grib izbraukt ar karuseli, ka mums ir biļete tikai vienam braucienam utt. Bet viss velti, viņš to pilnībā “laida gar ausīm” un iekrampējās stūrē.

Te nu es stāvēju un bija pienācis tas brīdis, no kā es biju baidījusies! Ko iesākt?! Pakļauties viņam un atļaut braukt vēl vienu apli, kas nozīmētu, ka viņš ir panācis savu. Vai piedzīvot to kaunpilno situāciju, kad Tu velc laukā no karuseļa savu bļaujošo bērnu un piesaisti visu apkārtējo uzmanību.

Mēs izvēlējāmies šo otro variantu. Sakodu zobus, mēģināju pārāk ļoti neņemt pie sirds šo raudāšanu un cēlu savu mazo velnēnu laukā. Protams viņš pabļāva kādu laiku, pēc brīža jau nomierinājās un aizmirsa to karuseli. Mēs atviegloti nopūtušies, ka šī situācija ir pagājusi, devāmies tālāk baudīt svētkus.

Bez šīm mazajām histērijām noteikti nav izaudzis neviens bērns. Apzinos, ka šie vēl ir tikai ziediņi tam, kas mūs vēl sagaida nākotnē.

Es mācos būt mamma, ļoti laba mamma. Ir brīži, kad es tiešām stāvu un nesaprotu, kā pareizāk rīkoties. Bet ticu, ka mana mammas intuīcija mani nepievils! Jo mēs, vecāki, taču gribam tikai to labāko savam bērniņam!

Par pareizām izvēlēm un nekļūdīgiem lēmumiem!