Atradināšanās no autiņbiksēm! Izdevās!

Pirms kāda laika lūdzu padomu, kā atradināt bērnu no autiņbiksītēm.
Pastāstīšu kā mums iet un vai viss virzās uz priekšu!

Pirms sākām bērnu atradināt no autiņbiksēm, konsultējāmies ar Kārlīša bērnudārza audzinātāju. Vēlējāmies dzirdēt apstiprinošu atbildi, ka bērnam tiks pievērsta lielāka uzmanība podiņ mācībai. Un vai tas nesagādās pārāk lielas rūpes? Mājās radināt pie podiņa ir viens, bet dārziņā tas ir pilnīgi kas cits. 
Protams, audzinātāja mūs no sirds atbalsta un nomierina, jo Kārlim tas pamazām sāk izdoties.  Pārnākot mājās aizvien retāk līdzi tiek dotas pieslapinātās biksītes. 

Sākām brīvdienās, kad visi kopā atpūtāmies  laukos. Apsolījām viens otram ar vīru, ka pa dienu autiņbiksītes kājās vairs nevilksim. Mugurā mazās apakšbikses, šorti vai bikses. Ik pa laikam piedāvājot podiņu, tā arī sākām atradināt. Ilgi nediskutējot tā lieta pamazām sāka aiziet. Pirmajās divās dienās bija ļoti grūti, jo ar visu biežo jautāšanu, bikses tika pieslapinātas vismaz četras reizes. Ar to mēs bijām rēķinājušies, tādēļ drēbju krājumi līdzi tika ņemti vairāk. Un jo biežāk jautājām, jo vairāk bērns sāka saprast, ka nu ir jāiet un pat vajag. Ar pirmdienu atsākot bērnudārza gaitas līdzi tika salikta čupa ar maiņas drēbēm. Iedevām līdzi arī autiņbikses, ja nu gadījumā audzinātāja vēlēsies uzvilkt tās pirms miedziņa. Dienas beigās, protams, mums tika iedotas dažas slapjās drēbītes. Bet dienām ejot to ir palicis pavisam maz. Maksimums vienas bikses, bet ar kā kuru dienu. Ir pat bijušas sausās dienas, kad Kārlis dikti laimīgs skrien pretī tētim.

 Uz šo brīdi ir pagājusi jau pusotra nedēļa kopš Kārlim vairs nav autiņbikses. Viņš mājās bikses vairs nav pieslapinājis un aizvien biežāk pats ir sācis bez teikšanas iet uz podiņa. Ja ir nepieciešamas lielās darīšanas, tad gan mēs skrienam palīgā. Protams, bērnam ir ļoti svarīgi, lai līdzi atrastos kāds no mums. Biežāk tas ir tētis, jo mamma tik ātri vairs nevar pakustēties. Bet ir dienas, kad viņam ļoti gribās, lai arī mamma nāk līdzi un pasēž blakus. Kārlis mums ir dikti runātīgs, tādēļ šis laiks kas tiek pavadīts uz podiņa nav lieki iztērēts. Tiek izstāstīts viss dienā sastrādātais un sadarītais. Ko ēdis, ko dzēris un ko vēl gribētu darīt.  

Arī atrodoties laukā, esam ievērojuši, ka podiņš īsti vairs nav vajadzīgs. Nu jau pats smuki prasās, un mēs skrienam okšķerēt pa krūmiem, lai paspētu sadarīt visas lietiņas. Ar tēti viss ir daudz vieglāk, jo viņš māk parādīt kā tās lietas patiesībā darāmas. Mammai nākas palīdzēt kā māk. 
Uz nakti ūdens vairs netiek dots, bet drošības pēc vēl uzliekam autiņbikses. Kaut gan esam sākuši domāt arī par to nevilkšanu. Ir pieejami vienreizējie paladziņi un parastie paladziņi ar gumiju, kas nelaiž cauri mitrumu. Izlietosim pēdējās un ņemsim tās nost pavisam. Biežāk būs naktī jāpaliek uz podiņa, lai gultiņa nebūtu slapja. 

Es domāju, ka vēl pavisam nedaudz un mēs veiksmīgi varēsim teikt: "Ardievu autiņbikses"! 

Padoms!
Lai arī kur jūs dotos, līdzi ņem čupu ar maiņas drēbēm un podiņu. Biežāka atgādināšana un sēdināšana uz podiņa nāks tikai par labu!