01.08 10:00-17:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 1
Sveikas, mīļās māmiņas! Gribēju izkratīt sirdi. Šis ir stāsts par krūts barošanu. Pirms mazais piedzima, biju izdomājusi, ka barošu mazo ar krūti līdz gada vecumam. Tomēr, kad mazais piedzima, bija ļoti grūti - krūtis nežēlīgi sāpēja, skrēju uzreiz uz veikalu pēc pumpīša un slaucu nost un devu bērnam dzert no pudeles. Gaidīju, kad kāds pateiks - beidz mocīties un nebaro vairs ar krūti. Tā pāris nedēļas nomocījos, līdz sāpes pazuda un mazais arvien biežāk ēda pieniņu. Pateicoties krūtsbarošanai, nemanījām pirmos zobus, kas izlīda 4 mēnešos un arī citi kreņķi pārgāja pie krūts. 6 mēnešos sāku iepazīstināt mazo ar citām garšām, bet līdz gada vecumam piens arvien bija kā galvenais uztura avots (naktīs gan mazais mēdza izmantot mani par knupi, kad kreņķīgāks, ik pēc 2 stundām pamodās un tikai pie krūts bija nomierināms. Šī iemesla dēļ sāka gulēt no 6 mēnešiem man blakus, jo pa nakti mēdza nedaudz pačāpstināties un galva uz otru pusi un guļ tālāk). IZlasīju brīnišķīgu grāmatu "Bērna vadīta ēšana" un nolēmu sekot pēc tās principiem (tā kā mans bērns sāka sēdēt 11,5 mēnešos neko nebiju nokavējusi), kur būtiski ir tas, ka bērns pats sapratīs, kad pienu vairs nevajadzēs. Gribēju atradināt pakāpeniski. Diemžēl šo pirmdien, dienu pēc brīnišķīgās mazuļa 1.jubilejas, ar dažādām sūdzībām biju pie dažādiem ārstiem un dermatologs izrakstīja veselu kaudzi zāļu pret herpes vīrusu, to skaitā antibiotikas. Tātad - barošana jābeidz. Tādu brēkšanu nekad nebiju dzirdējusi. Mazais visu nakti pavadīja ratos, jo tikai šūpojoties, viņš aizmiga (pirms tam vienmēr aizmiga pie krūts). Nu ir pagājušas 3 dienas, mazais jau nedaudz mierīgāks (naktis arvien guļ ratoss), tomēr krūti viņš meklē. Nekādu "aptamil" neēd. Tagad saprotu, cik burvīgi ir barot pašai - nav jātērē laiks maisījuma pagatavošanai, nav jāgaida, kamēr atdzisīs, turklāt vienmēr var zināt, ka mazais paēdis.
Tomēr es neatmetu ar roku- slaucu pienu nost un ceru, ka pēc 3 dienām varēšu atsākt barot. Tomēr, kad šodien mana ģimenes ārste neticības pilnā balsī pajautāja - tu tiešām vēl gribi barot? - ļoti aizdomājos. Vai tad tiešām tas ir kaut kas slikts, ka baro pēc gada? Vai ar mani kaut kas nav kārtībā, ka es tik ļoti pārdzīvoju par pēkšņo barošanas pārtraukšanu? Vai neesmu mazo pareizi izaudzinājusi, ka vēl arvien viņš labāk grib mammas pieniņu, nekā ko citu? Man tik ļoti pietrūkst mazā smaidiņa no rītiem, kad viņš pamodies, paņammāja un tad sāka priecāties. Tagad rīti ir dikti bēdīgi. Es tomēr gribētu, lai barošanas beigšana notiktu lēni un pakāpeniski, nevis kā tagad. Tomēr, kad ik pa laikam kāds (to gan dara tikai attālāki paziņas, nevis radinieki) pajautā "tu taču vairs bērnu nebaro", tad es aizdomājos, vai es tiešām daru kaut ko nepareizi.
Paldies mīļš par komentāriem! Nu man sirds mierīgāka, jo vairāk saprotu, ka nedaru neko nepareizu. Gaidu, kad zāļu paliekas pazudīs no piena un mazais tiks pie savas ņammas!
Tiešām? Esmu gan lekcijās dzirdējusi, gan lasījusi, ka Pasaules Veselības organizācija rekomendē bērnu barot līdz 2 gadu vecumam. Kā tad sanāk? Viņi domā tikai par bērnu? Es pati otro bėrnu baroju drusku vairāk kā gadu (būtu barojusi vėl, bet viņš patiesi nenormāli koda), bet trešo nobaroju līdz gandrīz pusotram. Pārtraucu, jo noguru no nemitīgās pupošanās😃 Ja viņa ēstu tikai konkrētas reizes, barotu vēl ilgāk. Manuprāt, sava bērna barošana ir dabīgs process, kas noteikti nenāk par ļaunu ne vienam, ne otram. Te gribas teikt, ka visu izšķir tikai katra sapratne, kas ir "saprātīgs vecums", kad zīdīšanu pārtraukt. Bet noteikt, ka krūts pienu ēst var tikai līdz gada vecumam, un pēc tam ar tevi ir cauri-ir mazliet aprobežoti un komiski. Autorei ieteiktu mazāk klausīties citos un vairāk ieklausīties sevī. Taču! Šis gadījums ir diezgan netipisks, jo pārtraukta barošana ir, kaut arī ar bēdām no abām pusėm. Bet vai būtu šobrīd prātīgi atsākt to? Un tad atkal otrreiz viņam to nāksies noņemt, atkal tas pats viss☹ Es nezinu, kā rīkotos es. Jāieklausās sirdsbalsī.
Nepārrakšu šovakar netu, lai tev ieliktu linku uz pētījumu.
Antibiotikas jau nav vienīgais, kas atstāj paliekas mātes pienā, tāpat atliekas paliek no matu krāsas, kosmētikas, zālēm, kontracepcijas tabletēm (es nesaprotu, kā mātes var apzināti izvēlēties barot mazos ar hormoniem, kas tiem nav vajadzīgi), neveselīgu pārtiku.
Droši vien tev nagi niez piesaukt PVO rekomendācijas par max ilgu krūtsbarošanu - un tev būs taisnība, tādas rekomendācijas pastāv, BET tās ir orientētas uz valstīm, kur nav pieejama normāla, maziem bērniem piemērota pārtika un tīra ūdens krājumi.
Labāks un sliktāks ir salīdzinošo jēdzieni. Mammas piens ar antibiotikas paliekām diez vai ir labāks par maisījumu. Mātes piena kvalitāti ietekmējošie faktori ir ļoti daudz, tāpēc apgalvot, ka vienmēr mātes piens ir labāks, ir pārsteidzīgi.
Bieži vien ilgā krūts barošana ir vajadzīga mammai, jo mamma jūtas neaizstājama.
Ir pierādījumi, ka zīdīšanas turpināšana pēc gada vecuma strauji palielina smadzeņu audzēja risku mammai....
Dēls krūti ēda līdz 1 gada 9 mēnešu vecumam, pats pateica, ka pietiek. Meitai ir 2,2 gadi šobrīd, ēd 2x - no rīta, kad mostamies, un vakarā, pirms dodas uz savu gultu migt. Mani tas nekā neapgrūtina, nav arī būtiskas motivācijas viņai piepiedus izbeigt. Kad būs gatava, pati pateiks.
Nav vienots viedoklis, tomēr tā šķirtne, kad mazo vajadzētu beigt barot ar krūti ir gads, sievietes pašas veselības dēļ. BET ideāli, ja barošanu pārtrauc pakāpeniski. Tāpat ir tikai normāli bērnu pieradināt pie pudeles jau laikus, jo mazums kas.
Protams, ja vienā dienā noņem to, kas mīļš, ir grūti tā bērnam, tā mammai.
Tāpat es ļoti apdomātu par barošanas atsākšanas laiku, ja ir lietotas antibiotikas - visas zāļu paliekas izdalās caur ķermeņa šķidrumiem, t.sk. pienu. Vai bērnam medikamentu atliekas ir tas kas nepieciešams?
Pasaulē nekas nav tikai balts un melns, patiesība ir kaut kur pa vidu!
Manuprāt tu visu dari pareizi. 👍👍👍 Neviens nav noteicis, ka bērns būtu jābeidz barot ar krūti pēc gada vecuma. Un tomēr tie kas to saka acīmredzot ir aizspriedumaini (ļoti dīvaini, ka dakteris tā var pateikt). Tas ir brīnišķīgi, ka esi centusies, lai pieniņš nepazūd pa tām dienām kad nedrīkstēji barot. Turpini barot un sniegt savam bērniņam vienu no labākajām lietām, priecājies un izmanto šo iespēju, ka tu spēj barot un tev ir pieniņš un bērns to vēlas. Neklausies apkārtējos. Kad pate būsi gatava vai arī bērniņš to parādīs, tad arī pārtrauksi barot. Es pate baroju savējo līdz 1,4 gadam.