8 frāzes, kas no bērniem izaudzina neveiksminiekus

8 frāzes, kas no bērniem izaudzina neveiksminiekus

25. May 00:00 Māmiņu klubs Māmiņu klubs

Bērni ir daudz uzņēmīgāki arī pret parastiem vārdiem kā mēs, pieaugušie. Un dažkārt viena nepareizi pateikta frāze var ievainot bērna dvēseli krietni dziļāk, nekā mēs domājam. Bērnā tas var radīt šaubas, vilšanos vai pat ļoti lielu aizvainojumu. Un tas viss kopā sekmēs to, ka bērns var zaudēt ticību sev, saviem spēkiem, un tas, savukārt, ir taisnākais ceļš uz neveiksminieka lomu pieaugušā dzīvē. NO kādām frāzēm būtu jāizvairās, komunikācijā ar bērnu?

"Tavā vecumā es jau to pratu darīt"

Lieliski, ja pastāstīsiet bērnam, kādi bijāt jūs abi, viņa vecāki, kad bijāt mazi. Īpaši labi, ja ne tikai palielīsieties ar savām prasmēm un sasniegumiem, bet arī - dalīsieties pieredzē. Nav vērts akcentēt jūsu dotumus, uzsvērt, ka jums labāk padevās lasīšana, un, ka agrāk iemācījāties peldēt. Jūs un jūsu bērns - jūs neesat sāncenši. Jūs viņam esat paraugs. Viņš saprot, ka esat spēcīgāki un vairāk protat, tāpēc, ka jūs abi esat pieaugušie. Bērns no jums vēlas mācīties, vēlas atdarināt jūs, lai kļūtu "kā mamma", "kā tētis". Ja jūs uzsvērsiet, ka esat bērns būdama, bijusi gudrāka, prasmīgāka, tad bērns var zaudēt cerību ar laiku jūs panākt. Pastāstiet bērnam, kā tieši tikāt līdz panākumiem, ar kādām grūtībām sastapāties, kā jutāties. Tas jūs satuvinās un liks bērniņam sajusties lepnam brīdī, kad jaušami būs viņa pirmie panākumi. Un, pats galvenais, viņš ticēs sev.

"Neņem uz dārziņu līdzi rotaļlietu, pazaudēsi"

Jums, droši vien nācies jau bērnam tā teikt, ja viņš apmeklē dārziņu. Bērni ir burtiski ieprogrammēti uz to, lai attaisnotu vecāku cerības. Sakiet bērnam, ka viņš var ņemt līdzi rotaļlietu, ja apsola to pats nosargāt. Tas ir līdzīgi kā teikt - "Uzmanies, tu nokritīsi!", un, protams, bērns nokrīt.. Tā vietā labāk ir godīgi bērnam pateikt:"ES baidos, ka tu nokritīsi.", un rezultāts būs cits. Bērns darīs visu, lai pārliecinātu jūs par pretējo, viņš gribēs pierādīt, ka nenokritīs. Psihologi iesaka runāt ar bērniem tieši šādi, lai brīdinātu bērnu par iespējamiem riskiem un viņa rīcības sekām. Šādā formā šie brīdinājumi neskan aizvainojoši bērnam, jo runa ir par jūsu pašu sajūtām, nevis par bērna trūkumiem ( ja jau nokritīšu, esmu tātad neveikls.. ja jau pazaudēšu rotaļlietu, tātad, neprotu neko nosargāt)

"Tev jābūt laimīgam!"

Visbiežāk bērniem tiek teikts, ka viņiem jābūt laimīgiem, jo viņiem tagad ir mazs brālītis vai māsiņa, jo viņi tagad mācīsies spēlēt klavieres, jo viņiem tiks iegādāts kaut kas jauns. Mēs gribam redzēt savus bērnus laimīgus. Vecāki var justies kā burvji, kad izdodas mazo, bēdīgo sirsniņu iepriecināt vai ļaut viņam noticēt paša spēkiem.

Bet pat laimīgākais bērns var laiku pa laikam justies nelaimīgs. Bērni, tāpat kā pieaugušie, ir spējīgi gan mīlēt, gan ienīst vienlaikus. Bet daudziem no mums jau no bērnības ir iemācīts uzskatīt, ka skumjas, aizvainojums, dusmas - ir negatīvas emocijas, kas ir nepareizas. Īpaši grūti pieņemt ir pat pašiem savas šāda veida jūtas. MĒS bieži noliedzam grūtības un savas sajūtas, cenšoties sevi pārliecināt par to, ka mūsos nav ne pilītes skaudības, un draudzībā nav ne drusciņas konkurences, kā arī - nekad nejūtam dusmas vai aizvainojumu. Mēs gribam visu kontrolēt, negatīvās emocijas tajā skaitā. Un, patiesībā, tā ir vardarbība pašiem pret sevi - mēs atsakāmies paši no savas emocionālās dzīves, trauksmes, apātijas. Bērnā ieliekam vainas sajūtu par "nepareizajām", "sliktajām jūtām", ar ko viņš saskaras, un, patiesībā, mēs nedaram viņu laimīgu, liekot viņam nepārtraukti saņemt sevi rokās. Var iemācīt bērnam kontrolēt jūtu izpausmi, kontrolēt uzvedību, bet neviens mēs nevaram kontrolēt emocijas. Labākais, ko vecāki var izdarīt - palīdzēt bērnam pieņemt un izrunāt savas jūtas, izrādīt sapratni un just līdzi grūtā brīdī. Tas ir viens no veidiem, kā bērnu padarīt laimīgu.

"Tev nav dotību"

"Viņš mums tāds nemuzikāls", "Mūsējam slikti iet ar mācīšanos", "Kurā tu tāds nesportisks esi iedzimis", "Jā, mākslinieks no tevis neiznāks..". Vecākie bieži neaizdomājas par tādu komentāru sekām. Nepilnvērtības komplekss, zems pašvērtējums un nevēlēšanās sastapt izdošanos - to visu it kā mēs zinām, bet reizēm nesaprotam, kā tas viss sākas. Vecākiem būtu jāizvairās no šāda veida piezīmēm, būtu jāizmanto jebkura iespēja stiprināt bērna ticību saviem spēkiem. Vecākiem ir vieglāk, protams, akcentēt uzmanību uz bērna trūkumiem vai vājajām pusēm. Un tas tāpēc, ka bieži savus bērnus gribam redzēt kā pirmos, kā labākos it visā. Bet, ja bērnam nepiemīt, pēc vecāku domām, noteiktas spējas, labāk tad turēties tālāk no tām darbībām, kurās viņš nemirdzēs kā dārgakmenis. Nu nav muzikālās dzirdes, priekš kam bērnu mocīt ar dziedāšanas nodarbībām? Apaļīgs bērns - sports, tātad viņam nederēs pilnīgi visos gadījumos. Kautrīgs bērniņš, tātad - nesūtam viņu uz teātra nodarbībām. Bet jāatceras, ka ārpusskolas vai dārziņa nodarbības nav tikai bērniem - čempioniem un ģēnijiem! Ja mazulim ir interesanti darboties, viņš saņem prieku no tā visa, nesabradājiet bērna cerības, dodiet viņam iespēju pierādīt savus spēkus kādā citā jomā atkal un atkal.

"Kad paaugsies, uzzināsi.."

Bērna ziņkārību ir grūti vienmēr un visur apmierināt, un dažkārt mums jāatzīst, ka bērns nav pārāk mazs, lai to saprastu, bet mēs paši vienkārši nezinām atbildi uz viņa jautājumu, vai arī nezinām, kā pareizi izvēlēties vārdus, lai pateiktu kas ir kā. "Tu vēl esi mazs", '" Daudz zināsi, ātri vecs paliksi" - tās ir frāzes, ko vecāki izmanto, lai izvairītos no bērnu izprašņāšanas vai arī ļautu viņiem saprast, ka šī saruna ir lieka. Ja bērns dzird šādu atbildi ik pa laikam, pēc kāda laiciņa viņš pārstāj uzdot jautājumus. Vai tas ir labi? Bērnam ir jābūt ziņkārīgam, viņam ir jāizrāda interese par pasauli. Pateicoties tādai atbildei, bērns var nodomāt, ka zināšanas nāk nevis meklējot uz saviem jautājumiem atbildes, bet gan sasniedzot noteiktu vecumu vai garumu. Tātad, lai kļūtu gudrs, ir vienkārši jāgaida, nevis jāmācās vai par kaut ko jāinteresējas.

Ja nezinat atbildi uz bērna uzdoto jautājumu, godīgi tā arī viņam pasakiet. Apsoliet, ka kopīgi atradīsiet atbildi grāmatās vai Internetā, un, pats galvenais - turiet šo solījumu.

"Tu mani traku padarīsi!"

Tā sakot, pirmkārt, parādās jūsu pašu nespēks un nekompetence. Otrkārt, jūs uzveļat bērnam atbildību par jūsu stāvokli un jūtām. Bērns var padomāt, ka viņš jūs vada un ir spējīgs izmainīt jūsu noskaņojumu. Vai vajag ļaut viņam eksperimentēt šajā jomā? Pie tam, jūsu nogurums vai aizkaidinājums nav tas, pie kā vainīgs ir bērns. Iespējams, tas, kas jūs padara trakus, patiesībā ir problēmas darbā, nogurums, grūtības attiecībš, slikta pašsajūta.. Un, ja nejūtaties labi,nav jāizliekas, ka jums ir gana daudz spēka, lai nodotos trokšņainām rotaļām ar bērnu. Esiet pret bērnu godīgi. Jums ir tiesības nogurt, ir tiesības dusmoties. Labāk, lai bērns tādās reizēs, kad jūs viss padara traku, dodas uz savu istabu un parotaļājas viens, nekā redz, kā jūs "uzsprāgstat".

"Tu kurls esi?"

Sarkasms, atšķirībā no humora, kā audzināšanas paņēmiens ir ļoti bīstams. Pirmkārt, tas bojā labās attiecības, rada bērnā sajūtu, ka viņu nesaprot. Bērns var arī neizskatīties aizvainots, bet tas nenozīmē, ka viņu šāda frāze nav aizskārusi. Bērni ļoti daudz ko uztver burtiski. Sakot, ka "tava vieta ir cūku stallī" vai "tev laikam vispār smadzeņu nav" jūs varat nopietni bērnu nobiedēt. Vecāki bērni, kurus bieži izsmej, kļūst ierāvušies sevī, viņiem no daudz kā ir bail, viņi netic saviem spēkiem.

"Kā tu man esi apnicis.."

Ar šai līdzīgām frāzēm viss ir skaidrs. Tā skan rupji un pazemo bērnu. Mēs neteiksim tā draugam vai kolēģim. Jūs taču zināt, ka arī ar bērnu tā runāt nevajadzētu. Bet bērni tiešām dažkārt mūs nokaitina un mūsu emocijas izraujas ārā pašas. Mēs nespējam sevī noturēt ilgstoši dusmas vai aizkaitinājumu un pēkšņi pārstājam censties izrādīt savas sajūtas pareizi un tādās reizēs mēs pārvēršamies par.... paši par saviem vecākiem. Mēs kliedzam uz saviem bērniem tādiem pašiem vārdiem, kuri mūs ievainojuši bērnībā. Mēs nelīdzināmies sev, mēs nepazīstam vairs savu rīcību un balsi. Dusmas aizpilda mūs un sagrauž mūs no iekšpuses, un tās sāk valdīt pār pārējām mūsu jūtām. Patiesībā, mēs nemaz neesam tik bezspēcīgi šo dusmu priekšā. Mēs varam iemācīties sevi nezaudēt, ja vien iemācīsimies atpazīt un atzīt savas jūtas. "Esmu nikna", "Esmu ļoti dusmīga!", "Mani tas ļoti aizvaino"- sakot to sev, mēs paliekam mēs paši un iegūstam cerību izvairīties no liekām nepatikšanām.

Māmiņu Klubs