Vai man ir jābūt stingram vai visatļaujošam vecākam?

Būt stingram vai visatļaujošam vecākam, tāds ir jautājums, par to mēs arī šodien runāsim!

Psiholoģe un māmiņa Baiba Griščuka

Patiesībā šis ir jautājums,ar kuru saskaras visi vecāki, skolotāji un visi, kas strādā ar bērniem. Varētu teikt,  ka tas ir izvēlēs jautājums, kādam man būt? Es domāju, ka katrs vecāks, kādā no dzīves situācijām, šādu jautājumu sev ir uzdevis. Ir jau ļoti grūti zināt, kādam tad ir jābūt vecākam, nav jau tādu likumu, kas to noteiktu vai būt – skarbam vai maigam; būt stingram disciplinējošam vai atļaut darīt visu.

Ļoti daudz autoru raksta, rīko konferences un veido diskusijas par to kādam tad būtu jābūt vecākam – stingram vai visatļaujošam vecākam. Šo problēmu sociologi sauc par „ pseido - problēmu” jeb neīsto, jo īstā cilvēka problēma pastāv domāšanas īpatnībās, ko var raksturot kā „vai nu vai nu”. Šajā gadījumā, tas nozīmētu izvēli starp diviem līderības veidiem – vai nu būt skalas vienā galā, kas nozīmētu būt stingram vecākam, vai arī būt skalas otrajā galā, kas nozīmētu būt  vecākam, kurš atļauj visu.

Kā arī rāda veiktie socioloģijas pētījumi visā pasaulē, kuros paši pieaugušie atzīst, ka ir šie augstāk minētie, ir tie divi līderības veidi, starp kuriem, tad pieaugušiem izdara izvēle. Salīdzinoši reti, bet tomēr, ir  arī vecāki, kas zina, ka pastāv arī alternatīvas un mums kā vecākiem nav jāizdara izvēle būt stingriem  vai visatļaujošiem, izrādās, ka pastāv arī trešā iespēja, kuru piedāvā T. Gordons.

Šis attiecību modelis nepiedāvā attiecības veidot autoritāras (stingras) vai liberālas (visatļaujošas) . Vai tas varētu nozīmē būt gan ar mēru stingram, gan ar mēru maigam? Izrādās, ka nē! Tas nozīmē to, ka alternatīva vispār nevar atrasties uz šīs skalas! Jūs jautāsiet, kā tā?

Autoritāra vadība, nozīmē to ka viss, kas notiek, notiek pieaugušā līdera vadībā. Šis vadības stils ir pētīts desmitiem gadu un ir atklāts, ka kontrole pār kādu, kas tiek saglabāta ar varas palīdzību, ir neefektīva. Autoritārisms bieži izraisa bailes, kas veicina bērnos pretošanos jeb varētu teikt tādu kā dumpi. Tā izraisot, nebeidzamo konfliktu klāt esamību, starp pieaugušo un bērnu.

Tāpat arī es domāju, ka ne vecāki , ne skolotāji, ne visi pārējie pieaugušie nevēlas izbaudīt visautļautības un neierobežotās brīvības sekas, kuras var rasties vecākiem ar liberālu audzināšanas stilu. Arī tā ir taisnība, ka bērni, kuri izbauda šādu audzināšanas stilu jūtas diezgan neapmierināti.  Kā jau saprotat, ka liberālais vadības stils nozīmē, ka kontrole ir atbalstāma, bet tikai  tā, ko pats bērns sev uzliek. Bērni, kuri auguši ģimenē, kurā vecāki tos audzina visatļautības stilā, bieži sava ceļa vai mērķa sākumā jūtas vainīgi. Viņi arī jūtas nedroši par to vai ir mīlēti, jo viņu visatļautība uzvedībā, bieži rada nepatīkamas sekas ne tikai pieaugušajiem, bet viss biežāk jau pašiem sev.

Nu tad esam arī tikuši līdz trešajam audzināšanas stilam, ko Dr. T. Gordons sīki apraksta savā audzināšanas modelī, ko nosaucis par vecāku efektivitātes programmu, kura sastāv no dažādām iemaņām un metodēm, kuras galvenā būtība ir balstīta uz bērnu pašdisciplīnas veidošanu, harmoniskā ģimenes klimatā.

Par to arī turpināsim nākošajā reizē!

Baiba Griščuka

Lasi Baibas blogus arī šeit!