Pieņemšanas un nepieņemšanas zona – kas tās ir?

Iespējams, arī tu savā, kādā paziņu vai radinieku ģimenē esi novērojusi situāciju, kurā viens no vecākiem bērnam kaut ko atļauj, kamēr otrs saka – „nē, tā nedrīkst”. Izrādās, to ietekmē bērna uzvedības iekļaušana pieņemšanas vai nepieņemšanas zonā! Kas tās ir? Uzzini!

Konsultē psiholoģe Diāna Zande.

Amerikā pirmais vecāku apmācību grupu autors Tomass Gordons pirms, aptuveni, piecdesmit gadiem izveidojis vienkāršu shēmu par pieņemšanas un nepieņemšanas zonām.

Daudzas idejas no viņa programmas aizguvusi gan bērnu emocionālās audzināšanas programma, gan daudzas citas, kas paredzētas vecākiem.   

Uzvedības, kuras pieņemam, un tās, kuras - nē  

Ir tāds teiciens: cilvēks nevar neuzvesties. Arī tad, kad guļam, mēs uzvedamies – mēs elpojam, krācam, un arī tās ir darbības. Tātad nav brīža, kad cilvēks nedara neko.

Visa mūsu iespējamā uzvedība var tikt iekļauta aplī.

Bērniņš pamostas, atver acis, tad pakustina kāju vai palecas gultā un saka: „mamma”, izkāpj no gultas, iet tīrīt zobus vai tos netīra, izpļauj putru vai izēd trešo papildporciju – tās visas ir uzvedības, kuras varam iekļaut vienā lielā aplī. Šo apli savukārt var sadalīt divās zonās.

Viena no tām ir nepieņemšanas zona, kas ietver uzvedību, kas mums nav pieņemama. Un ir tikai dabiski, ka kaut kas no tā, ko dara bērns, ir mums nepieņemami!

Otra savukārt ir pieņemšanas zona, kas ietver rīcību, ko mēs savā bērnā pieņemam.

Piemēram, tas, ka viņš pasaka: „Labdien, mani sauc Jānis Bērziņš”, ir pieņemami, bet situācija, kad bērns skaļi izsaka kādu rupju vārdu, mums ir nepieņemama. Tas, ka bērns iztīra zobus ir pieņemami, bet, ja neiztīra – nepieņemami.

Tīrās kājas parasti iekļaujas pieņemšanas zonā, kamēr netīrās kājas – nepieņemšanas zonā, un tā iespējams tupināt vēl un vēl.

Tātad ir bērna uzvedības, kuras mēs ietveram pieņemšanas zonā, un arī tādas, kuras mums nav pieņemamas. Tomēr tas, vis, nav tik vienkārši!

Vairāk pieņemoši vai nepieņemoši vecāki

Ir relatīvi pieņemoši vecāki – tie, kuri vairāk tendēti pieņemt sava bērna uzvedību.

Piemēram, arī netīras kājas vai tas, ka bērniņš šodien nav iztīrījis zobus, viņiem dažkārt šķiet pieņemami. Šo vecāku pieņemšanas zona kļūst lielāka, kamēr nepieņemšanas zona samazinās.

Bieži vien novērojams, ka vecāki, kuri vairāk tendēti sava bērna uzvedību pieņemt, pret viņu izturas ar siltāku attieksmi un vairāk izrāda: „Tu kļūdījies, tas nekas, ir forši tā, kā tev sanāk!”

Savukārt otrajā gadījumā ir pretēji: vecāku pieņemšanas zona ir maza. Pat, ja bērns ir iztīrījis zobus un nomazgājis kājas, viņi aizrāda, ka ausis tomēr bija netīras – tātad šie vecāki pret bērniņu izturas ar attieksmi: dari, ko darīdams, vienmēr vēl kaut ko varēji izdarīt labāk!

Viņiem savu bērnu parasti ir grūti pieņemt, un lai ko bērns darītu, vecāki ar to īsti nav apmierināti.

Dažkārt gadās arī tā, ka viens no vecākiem ir ar lielāku pieņemšanas zonu pret bērnu, kamēr otrs - ar lielāku nepieņemšanu.

Ja iztēlojamies, kā tas notiek ikdienas dzīvē, tad tas ir stāsts par to, ka mamma atļauj vairāk, bet tētis - mazāk, vai otrādi. Piemēram, ja tētis saka: „Nekas, nekas, lai jau viņš skrien ar netīrām drēbēm”, tad mamma apgalvo: „Nē, drēbēm ir jābūt tīrām!”

Šāda partneru viedokļu nesakritība attiecībā uz to, kas bērna rīcībās ir un kas nav pieņemami, pārī var radīt konfliktsituācijas.

Vēl kādreiz gadās tā, ka viena un tā pati situācija var būt gan pieņemšanas, gan nepieņemšanas zonā. Piemēram, ja piecgadīgs bērns katru svētdienas rītu pieradis klusiņām skatīties animācijas filmu, tas ir pieņemami.  

Turpretī, ja viņš to skatās ļoti skaļi un vecākiem tas traucē, tā pati uzvedība automātiski nonāk vecāku nepieņemšanas zonā! Tātad uzvedība ir tā pati, izmainās tikai maza nianse - viņš multenīti skatās klusi vai skaļāk.

Varbūt tobrīd kādam no vecākiem sāpēja galva vai viņš runāja pa telefonu, un tā visa ietekmē mainās veids, kā mēs pieņemam vai nepieņemam sava bērniņa uzvedību.

Katram pašam pie sevis ir būtiski apdomāt, kā ir mūsu ģimenē – vai esam vairāk relatīvi pieņemoši vai nepieņemoši vecāki! Varbūt viens no vecākiem ir vairāk relatīvi pieņemošs, bet otrs - vairāk relatīvi nepieņemošs.

Tāpat iespējams, ka vecāki ir relatīvi pieņemoši, bet vecvecāki - relatīvi nepieņemoši, vai otrādi!

Tas ir jāsaprot, bet nevis ar mērķi kļūt vienādi pieņemošiem, bet gan lai atklātu, konfliktu zonas ar partneri vai citiem ģimenes locekļiem jautājumos par bērna uzvedību!

Līva Zaksa, www.maminuklubs.lv

Kā ir tavā ģimenē – esat bērna uzvedību vairāk pieņemoši vai nepieņemoši vecāki?

Jaunās Huggies® Step In autiņbiksītes- biksītes neierobežos mazuli un ļaus iepazīt pasauli!

-Tām ir superelastīga jostiņa, kas ļauj bērniņam brīvi kustēties

- Biksītēm ir plānāka un šaurāka forma – lai mazajam būtu viegli tajās pārvietoties

- Vairākkārt līpošas, mīkstas sānu maliņas vieglākai autiņbiksīšu maiņai

- Augsta uzsūktspēja garākām pastaigām un saldam miedziņam

- Draudzīgie Vinnija Pūka un viņa Draugu zīmējumi jautriem brīžiem