Ķermeņa masāža
29.04 15:30-16:30
Brīvo vietu skaits: 1
Ģimenē ir ienācis mazais brīnumiņš – bērns. Mēs to mīlam, lolojam un, mūsuprāt, dodam visu to labāko ,cik nu vien to spējam. Citreiz pat varbūt jau esam izsapņojuši, ka tad kad viņš paaugsies ies tādā un tādā skolā un pulciņā utt. Kaut kur varbūt arī vēlamies realizēt savā bērnā savus nepiepildītos sapņus. Tā mēs sapņojam un sapņojam, līdz brīdim, kad kādu dienu vienkārši nokrīt mūsu sapņu brilles. Kad mazais jau ir zināmā vecumā ar savām vēlmēm un vajadzībām, viņš var pateikt NĒ visam tam, kas mūsuprāt šķita vispareizākais. Tad ir tā- vai nu mēs samierināmies vai sliktākajā gadījumā uzspiežam savu gribu. Bet vai mums ir tādas pilnvaras? It kā jau jā, jo esam bērna vecāki. Bet skatoties no otras puses, vai tad bērns mums patiesībā pieder? Tā tomēr nav lieta, kuru var paņemt un nolikt plauktiņā. Šis mazais cilvēkbērns jau piedzimstot ir neatkārtojama būtne.
Grūtākais ir just to robežu, cik mums ir tiesības iejaukties vai neiejaukties viņa pilnveidē un attīstībā, bet domāju, ka mūsu vecāku pats galvenais uzdevums ir izaudzināt savu bērnu par labu cilvēku.
Mazajam ir 1 g. un 8 mēn., neko viņam neuzpsiežam. Viņš savā vecumā jau ir ļoti patstāvīgs. Protams, mēs nospraužam stingru robežu, kuru pārkāpt savās darbībās nav ļauts, t.i., darbības, kas apdraud veselību vai pat dzīvību. Mēs jau tagad komunicējam ar viņu kā ar lielu cilvēku, viņš jau prot pateikt Nē un Jā situācijās, kad tas nepieciešams. Savu bērnu neuzskatām par savu īpašumu, uztveram viņu kā pilnvērtīgu cilvēku ar savām sajūtām, vēlmēm, to arī respektējam. Kad sanāk strīdi, aizrādīšana, puņķi un asaras, nosēdinām viņu sev blakus un paskaidrojam, kāpēc tieši tā vai šitā darīt nedrīkst. Neplānojam arī, kurā skolā dēls mācīsies, ar ko nodarbosies. Mēs laika gaitā vērosim, kas viņam patīk un padodas, bet neuzspiedīsim savu gribu, iedomu par to, ko mēs vēlētos viņā redzēt.