Par to, kā mēs jūtamies vecāku lomā

To nav viegli aprakstīt, kā es no sievietes kļuvu arī par mammu un vēl sievu savam vīram.

Katra mana loma nāca ātri, un speciāli kaut kā sagatavoties nebija laika :) Runājot par to, kā manī dzima mamma un kā vīrā tētis, es kā sieviete uzskatu, ka mamma manī sāka dzima tad, kad bērniņš sāka kustēties pirmo reizi puncī. Tas bija 19. grūtņiecības nedēļā. Kad paliku stāvoklī es biju ļoti priecīga, bet apziņa, ka būšu mamma nāca vēlāk.

Bērniņš bija plānots, un tas arī lika ilgāku laiku man pašai domāt - kāda es būšu mamma? Vai es gribu būt mamma? Kas manā dzīvē mainīsies? Tikai tad, kad es jau kādu gadu uzdevu sev šos jautājumus, un meklēju uz tiem atbildes, es sapratu, ka ir laiks. Vīrs jau ātrāk bija gatavs un vēlējās bērniņu, bet pacietīgi gaidija, kad es kaut vai apziņas līmenī būšu tam gatava. Jo es uzskatu, ka mēs nevaram būt pilnīgi gatavi, lai kļūt par vecākiem. Jo to nevar iemācīties. Var tikai nodrošināt apstākļus, lai bērns ienāktu drošā vidē. Drošā vidē es domāju to, ka vecākiem ir jumts virs galvas, darbs. Ka vecāki var laiku veltīt mazulim, to mīlot un aprūpējot, nedomājot par sadzīviskajām lietām. Ja, piemēram, vecākiem nav darba, tad nav ko ēst utt. Tas visu apgrūtina un rada lieku stresu un nesaskaņas. Ja apstākļi ir labvēlīgi, lai laistu bērniņu pasaulē, tad var sākt domāt par vecāku lomu :)

Tad nu mēs par vecākiem kļuvām tad, kad nolēmām, ka eam gatavi uzņemties atbildību par bērniņu. Mēs apzinājāmies, ka būs negulētas naktis, ka nezināsim, ko katrā situācijā, kad bērniņš raudās, darīt? Man vispār bija paniskas bailes no bērnu raudām, jo es nezinu, ko darītu ar savu bērniņu, kad raudātu viņš? Tik daudz baiļu un nedrošību vienkopus. Tad pēc 10 dienām es uzināju, ka esmu stāvoklī. Tad jau bailes vijās ar prieku un laimi. Vīrs mani iedrošināja un teica, ka es būšu labākā mamma savam mazulim.

Laiks gāja, mēs abi centāmies uzzināt maksimāli daudz par bērna aprūpi pirmajos mēnešos. Sekojām līdzi, kā attīstās un aug mūsu mazulis. Nespēju atapties, kad jau bija jādzimst mūsu dēliņam. Es runāju ar vīru un jautāju - kā viņš kā tētis jūtas? Vīrs teica, ka viņam ir grūti apzināties, ka manī ir jauna dzīvībiņa, kas ir mūsu dēls. Jā, USG skatoties, un sirdstonīšus klausoties, vairāk tam sāc ticēt, bet tētis viņā vēl īsti nav dzimis. Es neko nepārmetu un nejautāju, kāpēc tā? Sapratu savu vīru, jo arī manī spēcīgas mātes sajūtas nebija vēl dzimušas. Es sāku jau satraukties, bet mierināju sevi ar domu, ka dzemdībās viss būs savādāk. Bet es biju vīlusies, jo, kad piedzima mazulis, mans dēls Rodrigo, un viņu uzlika man uz punča, es jutu atvieglojumu, ka viss ir beidzies labi, un dēlņš ir klāt. Es biju nesaprašanā, pat apjukusi. Nezināju ne kā viņu turēt , ne kā sarunāties. Vīrs vispār bija sastindzis un ar izbrīnu skattijās, neviena vārda nesakot! Tas laikam mums abiem bija neaptverams brīnums, kad nesapratām, ko ar to brīnumu darīt? Kad dēliņu pielika pie krūts, manī sāka nākt apziņa, ka esmu mamma, kas baro savu bērniņu.

Gāja laiks un es pieķēru sevi pie domas, ka nevaru pateikt, ka jūtu kaut kādas spēcīgas mammas jūtas. Es runāju ar savu mammu un jautāju, kad viņa sajuta arvien spēcīgākas mammas jūtas un mīlestību pret mani? Mamma man atbildēja "Nesatraucies meitiņ, mamma nedzimst vienā naktī. Tu savu dēliņu iemīlēsi pakāpeniski, ar katru viņa veltīto smaidu Tev, ar pirmo vārdu "mamma", pirmo buču, pirmajiem solīšiem. Tas nāks lēnām, bet ļoti spēcīgi". Ziniet, manai mammai bija taisnība, es tagad savu dēlu mīlu ļoti stipri. Abi ar vīru ar sajūsmu varam runāt par emocijām, kas pārņem, kad dēliņš pirmo reizi apvēlās, pasmaidija, pateica vārdu "teta"! Mīlestība tikai palielinās, aug un vairojās.

Mūsu dzīve kā vecākiem ir mainijusies ļoti. Tā tagad ir pakārtota mazulim un viņa vajadzībām. Bet mēs ļoti elestīgi un prasmīgi apvienojam dēla vajadzības arī ar savējām. Mēs iesaistām dēlu ceļojumos, un arī viņam ir jauni iespaidi un cita atmosfēra. Mēs kā vecāki viens otru atbalstam un palīdzam bērna aprūpē. Mans vīriņš ir vienkārši pats labākais tētis, un es zinu, ka dēls domā tāpat! Vīrs vienmēr mani atbalsta palīdz ar padomiem un ieosinājumiem par to, kā uzlabot mūsu ikdienu ar dēliņu.

Lai dienas ir krāsainas un interesantas un lai es visur varu tik pati, mums ir mašīna. Līdz ar to es neesmu no sabiedrības izolēta. Mēs ar dēlu bieži braucam ciemos un pie sevis uzņemam ciemiņus. Vajag tikai gribēšanu un izdomu, lai dienas nav rutīnas pilnas. Bērns nav apgrūtinājums, bet liels prieks un laime mūsu dzīvē. Bērni ir mūsu nākotne un viņu beznosacījumu mīlestība ir pati skaistākā un patiesākā dāvana, kas mums, kā vecākiem, ir. Es mīlu savu ģimeni, un manī mammas jūtas ar katru gadu tik vairojas, tāpat ir arī tētim :)

Katrai sieviete par mammu pārdzimst savādāk, es mammas lomā pārdzimu šādi. Bet mans vīrs atkal savādāk. Būt par vecākiem ir liela dāvana un atbildība. Vēlu ikvienam to izbaudīt un saprast, un sajust!