Paldies visiem atbalstītajiem!

Šim rakstam mani iedvesmoja citu vecāku stāsti par viņu bērnu ceļu uz atveseļošanos. Šā gada sākumā mēdijos izskanēja stāsts par zēnu ar smagu ģenētisku saslimšanu un viņa apbrīnojamo mammu. Visu stāstu pilnībā neatceros, bet man atmiņā līdz šim brīdim ir palicis virsraksts „Diena, kas visu mainīja”.

{smallpic:1}

Titulbildē Roberts lidostā, ceļā pie draugiem Delfīniem, lai piedalītos 12 dienu delfīnterapijas kursā.

Es arī bieži domāju par to dienu, kas mainīja mūsu ģimenes un līdzcilvēku ikdienu, vērtības un attieksmi pret lietām. Atceros to dienu, kad manās rokās bezsamaņā gulēja bezpalīdzīgs mazulis un viņa ķermenis bija cieši savilkts krampjos. Atceros arī savu izmisumu, neziņu par notiekošo un bezpalīdzību, kad lēkmes turpinājās vairākas reizes dienā, līdz sasniedza kulmināciju – pa lēkmei katru stundu.

Pirmo dzīves gadu bērns attīstījās, kā pēc grāmatas un mēs ļoti priecājāmies par to, cik spējīgs ir zēns – agri sāka staigāt un gada vecumā varēja veidot nelielus dialogus, sāka iepazīt burtus. Nebija pat mazāko aizdomu, ka bērnam ir kaut mazākie veselības traucējumi. Līdz brīdim, kad vecumā 1 gads un 3 mēneši sākās pirmie krampji. Līdz ar krampjiem apstājās zēna garīgā attīstība un pamazām sāka regresēt, aizmirstot jau iegūtās pašaprūpes iemaņas un jau zināmos vārdus un dziesmas.

Un tad es sev nemitīgi jautāju - kāpēc tieši mans bērns, lai gan iepriekš nebiju īpaši pievērsusi uzmanību citiem bērniem ar smagām saslimšanām. Vēl es centos rast atbildes uz jautājumiem par ko man tāds sods, un vispār - kāpēc tieši mana dzīve tik pēkšņi mainījās, un kā būtu-ja būtu... utt.

Pagāja ilgs laiks, kamēr konstatējām īsto slimības iemeslu. Ieskatoties kalendārā, esmu pārsteigta, ka tas ir daudz ilgāks laiks nekā es pati izjutu. Laikam tas dzinējspēks - vēlme uzlabot bērna dzīves kvalitāti - bija spēcīgāks par laiku. Un, neskatoties uz visu iepriekš minēto, es atskārtu, ka esmu patiesi laimīga. Un to arī pateicu savam dēlam – „Zini, dēliņ,” es teicu, „es esmu ļoti laimīga, ka man piedzimi tieši TU un es Tevi ļoti, ļoti mīlu!”

Kopš 2009.gada nogales ir krasi samazinājušās epileptiskās lēkmes. Līdz ar to Roberts ir ļoti saņēmies un ar saviem panākumiem priecē vecākus un speciālistus, kas ar zēnu darbojas ikdienā. Svarīgi ir tas, ka Roberts ļoti cenšas un viņš priecājas par lietām, kas viņam padodas.

Vairāk kā 2 gadus esam cīnījušies, lai apturētu smagās kramju lēkmes. Šajos gados ir izieti vairāki ārstēšanās kursi ar dažādām ārstēšanas metodēm Latvijā, Ukrainā un Krievijā. Ir sasniegti labi rezultāti. Smadzeņu bojājums laika gaitā ir mazinājies. Kopš 2 gadu vecuma Roberts aktīvi apmeklē mikrologopēdu, speciālo pedagogu, peldēšanas nodarbības, psihologu, Mūzikas terapeitu, osteopātu, homeopātu, reitterterapiju un relaksējošo jāšanu uz ponija. Papildus ikdienas nodarbībām, 4 reizes gadā Roberts apmeklē arī rehabilitācijas centru Maskavā, divas reizes gadā delfīnterapiju Odesā, kā arī veic dažādus izmeklējumus LU MPII funkcionālās bioregulācijas nodaļā Rīgā.

Delfīnterapijas rezultātā bērns ir kļuvis daudz atvērtāks komunikācijai un savstarpējai sadarbībai, smaidīgāks un dzīvespriecīgāks. Visvairāk ir progress  ārējā komunikācijā ar bērniem un speciālistiem, ko apstiprina gan logopēds, gan psihologs, kā arī skolotājas, kas ar bērnu darbojas ikdienā.

Jāatzīst, ka šobrīd Roberts spēj koncentrēt uzmanību uz kādu konkrētu lietu ilgāku laiku, piemēram grāmatas skatīšanās un klausīšanās, kad stāsta par attēlā redzamajiem sižetiem. Tāpat zēns pamazām sāk diferencēt pamatkrāsas un formas (var salikt liela izmēra vienkāršās puzles).

Bērns cenšas komunicēt arī verbāli. Par ko liecina tas, ka viņš runā jaunas skaņas, pats sev masē mēli un vaigus, kā arī taisa „ģīmīšus”, tādā veidā masē mutes muskulatūru, veicinot runāšanu.

Ekspresīvajā komunikācijā arvien vairāk parādās savas gribas parādīšanas, uzstājība, savas attieksmes izrādīšana.

Šis ir Roberta un delfīna Nemo kopīgais mākslas darbs - abi zīmē ar krāsām

Relaksējošā jāšanas un reitterterapijas nodarbības Robertam ir attīstījušas spējas vairāk koncentrēt uzmanību (ponijam mugurā Roberts viens pats var nosēdēt apmēram 23-25 minūtes), spēcīgi ir uzlabojusies līdzsvara koordinācija, par ko liecina nu jau stabilā gaita. Tāpat kontakts ar dzīvnieku bērnu nomierina, svaigs gaiss un apkārtējā vide pozitīvi ietekmē bērnu tieši psihoemocionāli. Saskarsmē ar dzīvniekiem, Roberts ir apguvis jaunas faktūras, respektīvi, pirms gada viņš baidījās pieskarties matiem un zirga krēpēm, bet tagad viņš to dara labprāt un pat smejas par to.

Roberts ar mammu un zirdziņu Tello reitterapijas nodarbībā

Roberts ar Ponijmeiteni Džūliju

Mūzikas terapjas nodarbību efekts realizējas bērnam, piedaloties ilgstošā muzikālā procesā - spēlē uz specifiskiem mūzikas instrumentiem, dziedāšanu un instrumentu spēles improvizāciju utt., kas receptīvi un neirofizioloģiski iedarbojas uz bērna centrālo nervu sistēmu, kustību, valodas u.c. nervu impulsu un kompensatoro procesu veiksmīgu mijiedarbību. Terapijas rezultatā palielinājāss uzmanības noturība un aktivitāte; samazinājāss muskuļu hipertonuss un palielinājāss kustību amplitūde; tāpat palielinājās motoro funkciju spējas un mērķtiecīga to pielietošana kontaktējoties.

Plašāk par zēna gaitām var lasīt portālā www.ziedot.lv pie projekta „Mazajām sirsniņām”. http://www.ziedot.lv/lv/project/879 vai skatīt video - LNT veidoto šižetu raidījumam „Tautas Balss” (02.09.2009) http://www.lnt.lv/lv/shows/tbalss/raidijumi/

Sirsnīgi pateicamies daudzajiem cilvēkiem par atbalstu un sirds siltumu!

Roberts kopā ar tēti un suņuku Akcijas "labestības diena 2009" noslēguma koncertā

~Inga Baļe~