Ilgi domāju, vai vispār rakstīt,bet nu sirds bija tik pilna,ka nevarēju savādāk. Mans dēliņš reti kad slimo.
Visu ziemu ēdot ķiplokus, aizbēgām no visām gripām un citiem briesmoņiem,kas paņēma savā varā mūsu zemīti. Vakar atstāju savu dēlu omai,jo nu kursus kavēt nevaru( dēlam bija klepus,tāpēc sēžam mājās). Pārnakot redzu,ka dēls sēž krēslā un raud. Apjautājos,kas par vainu. Ļoti sāp auss.Zvanīju pediatrei,lai saņemtu konsultāciju- kā rīkoties,jo nekad vēl nebija par ausīm sūdzējies.
Pati bernibā ar ausu iekaisumiem esmu mocijusies,zinu, cik ļoti sāp. Pediatri diemžēl sazvanit nevarēju(vēlāk vakarā viņa man piezvanīja- esot kursos bijusi). Tad nu rīkojos savādāk- biju dzirdējusi,ka ir iespējams piezvanīt AMP un pakonsultēties. Nu es tā arī nolēmu darīt. pajautāja, cik gadu u.t.t. un tad paziņoja- ar ausīm nav joka lieta. Sūtu jums brigādi. Es viņai brigādi nelūdzu,tikai padomu. Nu un tad sākās.Atbrauca.
Pirmkārt, dakteriene pazinoja, kāpēc dēļ kaut kādiem sīkumiem saucam AMP. Viņas ausis manas atrunas nesasniedza. Teicu,ka, ja jel ir atbraukuši,tad varbūt palīdzēs. "Jums var palīdzēt tikai ārsts". Labi un kur man dabūt to ārstu. Nu tad jābrauc uz slimnīcu. Piekritu- braucam.
"Mēs neesam nekāds taksis."
Bērns jau ir piekusis no sāpēm ,noraudājies. Pirms tam biju iedevusi 5ml Nurofenu-tas nelīdzēja(sāpes neesot mazinājušās). Tad viņa sāka moralizēt tālāk. Un izprašņāt bērnu.
"Tu esi parliecināts,ka tev sāp? Tu neizdomā? Kura auss tev sāp? A varbūt tā otra? Parādi man,kura auss tev sāp?"
Un tā kādu laiciņu- līdz piekrita vest uz slimnīcu.
Pa ceļam viņa man teica,ka bērni dažkārt fantazē un viņiem nekas nesāp. Un punkts uz "i" bija tas,ka viņa man pateica- vai jūs zināt to,ka bērniem augot dažkārt stipri sāp ausis,jo ausis, lūk, netiekot līdzi augšanas procesam. Un varbūt tieši tas ir , kādēļ manam bērnam sāp auss.
Un visu ceļu,ko braucām uz slimnīcu, viņa apsmēja mani ar dēlu.
Beigās izradījās, ka tas ir vidusauss iekaisums. Es saprotu,ka ārstiem tagad maz maksā,bet kāpēc šitāda attieksme un pret ko?! Bērnu!