Negaidītais Pārsteigums- cita diagnoze

Gribu bišķiņ padalīties ar savu bēdu.

Vienu dienu, kad atbraucām no ciemošanās pie manas mammas, naktī puikam bija temperatūra, nezinu cik liela, jo nodomāju, ka viņam ir karsti un svīst. Nākamā rītā, mainu autiņbiksītes, pārģērbu un skatos, ka mazajam uz vēdera ir parādījušās kaut kādas pumpas. Nu neko, nodomāju, ja uz vakaru viņas nepaliks blāvākas, tad nākamā dienā zvanu dakterei. Visu dienu puika kā puika, dauzās, spēlējās, bija arī savi kašķīši kā jau vienmēr, neko pat nenojautu. Nākot vakaram tuvāk jūtu, ka mazajam ceļas temperatūra, izmēru un bija nedaudz pāri 37 grādiem, mēru atkal pēc pus stundas, un nu jau temperatūra 38! Iedodu Nurofēnu un ejam čučēt. Pa nakti ik pa laikam pieceļos un pataustu mazo, bet temperatūra tik turas, mēru atkal no rīta, temperatūra uzkāpusi līdz 39,5. Saucam ātros, pēc nepilnām 5 minūtēm šie klāt, apskata un liek taisīties uz slimnīcu (pumpas pa nakti palika vairāk, bija jau pa visu, visu ķermenīti). Aizveda mūs uz Vienības gatvi, mēram atkal temperatūru un nu jau bija nokritusies līdz 38, vēl bišķiņ vēlāk jau līdz 37,1 un burtiski pēc pāris minūtēm atkal 37,6.

Dakteri baigi pēta puikas pumpas un aizdomas krita uz vejbakām. Tā nu mēs palikām slimnīcā, aizveda mūs uz 14. nodaļu, iekārtoja palātā un tad bija jāiet uz procedūru telpu likt katetru un noņemt asins analīzes. Protams, mani lūdz iziet no telpas, lai māsiņas to visu varētu izdarīt bez lieka stresa, bet pa to laiku es stresoju un pārdzīvoju, ka mans puika tur tik nelabā balsī bļauj.

Staigāju pa gaiteni kā sašauta, gāju tālāk no procedūru telpas, lai neizplūstu asarās, centos savākties, jo ja es sāktu raudāt.. tad tur nebūtu bijis nekas labs. Kad jau bija māsiņas visu izdarījušas, pasauca mani, ieeju iekšā - sirds sažņaudzās, kad ieraudzīju savu bēnu un atkal bija jāvalda asaras, paņēmu viņu rociņās un viss bija labi, puika nomierinājās uzreiz. Tad mūs veda atpakaļ uz palātu un lika klāt sistēmu. Visu laiku nāca māsiņas, dakteri, jautāja, kā mums iet, skatījās uz pumpiņām un nevarēja saprast - ir tās vējbakas vai nav? Vēl man piebilda, ja pumpiņas paliek ūdeņainas, tad lai saucu kādu, kas tās apskata. Pēc kādas pus stundas pumpiņas palika biki tādas kā ūdeņainas, vismaz man tā likās, gāju saukt dakterīti, dakterīte atnāca un uzreiz aizgāja, pēc neilga laika nu jau viņas bija divas un ar saviem lukturīšiem pētīja pumpiņas. Tad nosprieda, lai nebūtu nekādu pārpratumu, lieka riska citiem bērniņiem - pārvietos mūs uz citu palātu, kur piekļuve pie mums būs caur āru (gluži kā pašiem savs dzīvoklītis).

Diena lēnām gāja uz beigām, bet Tomasam temperatūra kā ir tā ir, visu laiku mērīju un kā redzēju ka ceļas - devu dzert ūdentiņu. Nu jau bija laiks iet čučēt, mēru atkal temperatūru un man pa prieku tā vairs nebija, arī pa nakti vairs nebija un nākamajā dienā arī nē.. :) Tā mēs vakar visu dienu nodzīvojām bez temperatūras, vairākas reizes bijām ārā, ar puiku atkal viss bija labi. Pie vējbakām pieturējās visu laiku, bet viņas nebija kā vejbakas, cik es zinu, tad pumpiņām jābūt lielākām, bet mums bija smalkas, maziņas. 

Beigās, mūs šodien izrakstīja mājā ar diagnozi - gremošanas trakta traucējumi. Es sāku aizdomāties un saprast, ka mums ir šī problēma nevis vējbakas, jo dienu pirms slimnīcas mazais tā interesanti sāka pārvietoties, nevis rāpojot, bet gan ar rociņām un pēdiņām pa grīdu, dupsis uz augšu, arī slimnīcā tā darīja un tad, vienu momentu pārstāja, tagad atkal rāpo. Pirms tam es domāju, ka viņš tā darīja tādēļ, ka nu jau drīz staigās, bet, kad sāku vairāk pie tā padomāt, sapratu, ka mazajam noteikti sāpēja vēderiņš un tādēļ viņš tā darīja. 

Tagad Tomasiņš laimīgi čučā savā gultiņā, zem savas sedziņas un arī tētis ir laimīgs, ka mēs tik ātri mājā! :) 

Tāda nu bija mana skarbā, ļoti negaidītā, nevēlamā, negribētā  pieredze guļot ar bērnu slimnīcā, ceru, ka nākamās reizes nebūs!