Katram mazulim pa mīļmantiņai!

Tomēr mīļdzīvnieks nav tikai lai aizpildītu laiku, kad vecāki nav līdzās, tas ir kaut kas daudz, daudz vairāk. Daudzi bērni nespēj šķirties no sava mīļdzīvnieka pa līdz skolas vecumam un uztver to kā reālu draugu: stāsta tam savus piedzīvojumus, bēdas un izklāsta nodomus. Mazuļi sūdzas mīļmantai par vecāku nodarītajām „pārestībām”, kopīgi nobirdina asariņas un pilnā krāšņumā izdzīvo savus priekus! Tā kā bērniem pārsvarā ir plaša iztēle un dzīva fantāzija, spēļu dzīvnieki viņiem šķiet „dzīvi” rotaļbiedri.

 

Mīļdzīvniekiem ir gan vārds, gan spilgts raksturs un personība, bērni uzdod tiem uzdevumus un sarāj par blēņām. Cik gan bieži nav dzirdēts par situācijām, ka mazuļi kopā a saviem draugiem – rotaļlietām piedzīvo dažnedažādākos piedzīvojumus, šie plīša lācīši un auduma zaķi ir gluži dzīvi, tikai, kad viņus kopā ierauga pieaugušie, tie atkal pārvēršas par rotaļlietu.

Nevar noliegt, ka mīkstajām mantiņām ir tendence vairoties, turklāt ārkārtīgi lielos apjomos. Tie ir ļoti iemīļota dāvana visos iespējamos svētkos! Tieši cik mīksto mantiņu ir par daudz, tas ir atkarīgs gan no bērna vecuma, gan vecāku pacietības un istabas izmēriem. Drošs rādītājs, ka mīlmantiņu ir kļuvis pārāk daudz, ir tas, ka no rīta vecāki nespēj atšķirt gultiņā guļošo atvasi no daudzajiem lāčiem, zaķiem, tīģeriem un pērtiķiem, kas ir sasēduši gultā.  Šādā gadījumā vecākiem ir jāuzņemas nepateicīgais darbs – samazināt mīļmantu pārapdzīvotību. Godīgi sakot, bērni tā vai tā ar visām mantiņām nekad nespēlējas, iemīļotākie dzīvnieciņi ir divi, trīs, pārējie vienkārši mētājas apkārt.

Ir vairākas iespējas, kā pēc iespējas nesāpīgāk atbrīvot bērna istabu no liekajām mantām. Piemēram, katru reizi, kad ierodas jauns „iemītnieks”, kādam no vecajiem, sen aizmirstajiem dzīvniekiem ir jādodas ceļojumā, piemēram, uz Ameriku. Revīziju var rīkot arī vienreiz gadā. Ko tad darīt ar šīm „liekajām” mīļmantām? Izmest atkritumos diez vai kādam celsies roka, tādēļ mantiņas var atdāvināt radu un draugu bērniem, ziedot labdarībai, aizvest uz bērnu namiem, pārdot internetā, vecākiem tikai jāiedarbina sava fantāzija! Arī bērniem būs daudz mierīgāka sirds, ja viņi zinās, ka mīļmantas darīs prieku tagad citiem bērniem!

Protams, šie nosacījumi nav attiecināmi uz vecākiem bērniem, kuri mīkstās mantiņas apzināti kolekcionē, tomēr nesatraucieties, ar laiku viņi sāks kolekcionēt kaut ko citu, un mīksto mantu armija zaudēs savu pievilcību.

Pēc iepriekš aprakstītā ir skaidrs, ka mīļmantas pazaudēšana ir traģēdija gan četru, gan četrpadsmit gadu vecumā. Jau doma vien, ka mīļmantiņa varētu pazust, liek sariesties acīs asarām vairums bērnu, kaut gan viņu istabās netrūkst citu mīksto mantiņu. Vecāki šādā situācijā var izlīdzēties, slepus jau laicīgi iegādājoties jaunu, tādu pašu mantiņu, tomēr bērni ir pietiekoši gudri, lai pamanītu, ka viņu iemīļotais lācis gan izskatās kā savās jaunības dienās, gan smaržo pavisam savādāk. Tad vecākiem  jāizdomā kāds pietiekoši ticams stāsts, kas situāciju vērš mazāk dramatisku.

Piemēram, māmiņa Anda stāsta, ka reiz nolēmusi izmazgāt savas meitas mīļāko auduma lellīti Amēliju, jo tā bija izdomājusi izpeldēties kafijā. Viņa zvērējusi meitai, ka griešanās karuselī Amēlijai ļoti patiks. Diemžēl nepatika vis. Pēc mazgāšanas lelles galva bija zaudējusi savu kuplo dzijas matu rotu un izskatījās tā, it kā Amēlija slimotu ar kādu briesmīgu slimību. Pēc lieliem asaru plūdiem, māmiņai izdevis meitai iestāstīt, ka lelle dosies uz sanatoriju, atveseļoties. Uzliekot galvas apsēju Anda iepakoja slimnieci un devās uz veikalu, kur tā tika iegādāta. Par laimi, veikalā varēja nopirkt tieši tādu pašu, tikai nu jau citu Amēliju. „Atveseļojusies” Amēlijas izskatījās kā jauna, kas tiešām tā arī bija, bet Andas meitiņa priecājās, cik lelle labi ir atkopusies!

Dažas mīļmantas diemžēl nevar aizstāt ar dublikātu, jo tās ir atvestas no ārzemēm, vai atdāvinātas. To pazaudēšanas gadījumā bērnam vienkārši nākas samierināties ar pirmo, lielo zaudējumu savā mūžā. Vecākiem bērna sēras jāuztver nopietni, tās nedrīkst neievērot, vai vēl trakāk – izsmiet. Šajā gadījumā vislabākās zāles ir daudz samīļojienu un mierināšanas.

Atšķirībā no knupīša, mīļmantiņai nav noteikts vecuma posms, kurā bērnam no tās būtu jāatvadās. Parasti tas notiek pats no sevis, tomēr var aizņemt ilgu laiku – daži bērni pat pusaudžu vecumā zem segas kautrīgi ietūca savu mīļumu, jo kaunējās, ka to pamanīs draugi.