Mana "mazā mežonēna" uzvedība...

Sveikas topošās un esošās māmiņas :)

Pastāstīšu, kādi niķi, stiķi un ne tikai tagad ir "topā" mūsmājas...

Pirmkārt, tā ir pretī runāšana.. Kad Armands (nepilni 2g 9m) spēlējas, tad visas iespējamās mašīnas tiek sakrāmētas lielajā gultā, pa galdiem un grīdu. Es jau neko nesaku - lai bērns spēlējās, bet tas viss ir arī pašam pēc tam jānokrāmē.. Un te nu sākās "jautrība". Retu reizi Armands pats visu smuki nokrāmē.. Kad saku, ka jāsavāc bardaks, tad 90% izskan atbilde: "Nē! Mamma nokrāmēs!" un tad mums sākās dialogs, kas nereti beidzās ar skandālu... Bieži dēls paņem un ar rokas vēzienu daļu mašīnas nogāž zemē. Un tad nu saku: "Ja tu mētā mantas, tad tev viņas nevajag un metīšu miskastē, ja nevāksi" vai arī solu, ka atdošu citiem bērniem, kam vairāk vajag! Tad nu puņķi un asaras iet pa gaisu, bet, vienalga, Armands ietiepjās, bļauj ("raud" - viņš pat ir iemanījies izspiest asariņas, lai būtu ticamāk :D un iežēlinātu mammu) un nenotiek pilnīgi nekāds progress bardaka savākšanā.

Ir bijis tā, ka vakarā ir jāiet gulēt (pašam nāk miegs), bet sava gulta piekrauta... Tad nu čīkst, ka vajag gultiņu izkrāmēt, bet mēs paliekam pie sava: "Ja māk visu izkrāmēt plaši, tad pašam ir arī jāsavāc" un ja negrib krāmēt, tad var gulēt vai nu savā bardakā vai uz grīdas! Vienreiz iegāja gulēt uz klučiem un mašīnām - ilgi grozījās un nevarēja iekārtoties, līdz beigās izkāpa no gultas, visu smuki nokrāmēja un tad aizgāja čučēt. :)

Otrkārt - ģērbšanās! Tā par problēmu kļūst tad, kad kaut kur ir jādodās (jo īpaši, kad jāsteidzās) un vajag pārģērbties. Tad sākās skraidīšana, drēbju nomešana uz grīdas un kad beidzot var piedabūt uzvilkt bikses - tad kamēr viena kāja tiek ieģērbta, tikmēr otru kāju izvelk laukā... Un kārtīgi saģērbties var tik tad, kad piesolam, ka mamma ar tēti brauks vieni un Armands paliks mājās un tad varēs mērkaķoties cik patīk.

Treškārt - spļaudīšanās!! Jo īpaši, kad taisa histērijas, tad speciāli taisa siekalu burbuļus un spļauj uz grīdas (piebildīšu, ka mēs neviens tā nedaram pat ārā, kur nu vēl mājās!)... Pēc šādiem gājieniem pašam ar salveti ir jāslauka grīda.

Vienu brīdi atpakaļ Armands tēloja, ka pats (pēc lielā poda apmeklēšanas) nemāk uzvilkt bikses.. Uz to "neuzķēros", jo ļooti labi zināju, ka viņš pats māk pilnībā apģērbties (zeķes vēl nesanāk tik labi uzvilkt). Tā arī ļāvu staigāt nolaistām biksēm un teicu: "Ja reiz Armands ir tāds bēbis, kas nemāk uzvilkt bikses, tad likšu pamperu uz dibena". Un kā jūs domājat? Bikses momentā bija kājās. :D

Kādu pusgadu (varbūt pat gadu) atpakaļ bija tāds "badīšanās" periods, kad vienkārši pienāca klāt un iebadīja ar galvu. Mēs jau smējāmies, ka dēlam galva laikam no akmens.. Un raudiens uznāca vien tad, kad tā riktīgāk sasita galvu pret sienu kad lēkāja pa gultu :)

Nav jau tā, ka Armands tikai blēņas strāda un neklausa. Ļoti bieži nāk klāt un vienkārši samīļo un sabučo. No rītiem (ja es vēl guļu un viņš ir jau pamodies) dēls pielien blakus gultā, samīļojās, dod bučas un glauda galvu :) Palīdz arī mazos mājas darbiņus... es pat teiktu, ka Armands apvainojās, kad netīrās drēbes no veļas kastes uz veļasmašīnu pati sanesu. :)

Arī, kad ārā staigājam gar ceļa malu, smuki iet pie rokas. Kad ejam pāri ielai, tad jau pats pamazām sāk skatīties uz abām pusēm - vai nenāk mašīnas. Un jau zin, ka pāri ielai drīkst iet pa strīpiņām (gājēju pāreju) un tikai tad, kad luksoforā ir iededzies zaļais cilvēciņš :)

Anita