Māmiņas lepnums- bērni

Kad bērniņš pirmo reizi pasaka burvju vārdiņu "mamma", kara no mums piedzīvo īpaši satraucošu un prieka pilnu mirkli. Katrai mammai savs bērniņš ir pats-pats. Bet, ja ģimenē ir vairāki bērni, kā katru no viņiem audzināt tā, lai viņi būtu priecīgi un laimīgi un mēs priecātos un būtu par viņiem lepni?

Protams, katrā ģimenē viss ir individuāli, bet tomēr ir arī šādi tādi pamata noteikumi. 

Bērni nav mūsu īpašums; mums viņi ir, lai mēs audzinātu par labiem cilvēkiem

Protams, te ir daudz humora, bet svarīgi ir saprast, ka bērns, kaut arī ir mūsu mīlestības auglis, ir cilvēciņš ar saviem personīgajiem uzdevumiem šai dzīvei, tāpat viņam ir arī savas iemaņas, talanti. Svarīgi neuzspiest to, ko mēs paši neesam realizējuši savā dzīvē, bet dot iespēju bērnam attīstīt savu personīgo potenciālu. 

Kāpēc tas ir tik svarīgi? Jo tad, kad uzspiežam bērnam kādu hobiju vai sporta veidu, mūsu cerības attiecībā uz bērna panākumiem, bērnam ir "smaga nasta" un bērni bieži vien neiztur, viņi tā cenšas, lai mūs iepriecinātu un rezultātā viņiem mēdz būt neirozes, nervu sistēmas traucējumi un pats galvenais - bērns savlaicīgi neattīstīs savas personīgās spējas, nekļūs par īstu talantu, un tas, protams, arī viņam pašam nekādu gandarījumu nedos. 

Pirmais, ilgi gaidītais

Daudzi pētījumi ir parādījuši, ka bērni, kas ģimenē dzimuši kā pirmie, ir ar līdera spējām, ir vairāk aktīvi un veiksmīgi dzīvē. 

Un tas ir saprotami - nereti pirmo bērniņu ļoti gaida, rūpējas par topošo māmiņu, un nespēj vien atraut acis no sava brīnuma arī pēc viņa dzimšanas. Tad nu sanāk, ka bērni, kurus tik ļoti gaidām, bērni, kuriem tiek vairāk sniegts kvalitatīvs kopā būšanas laiks, nereti izaug par līderiem. Jo, kad piedzimst otrs bērniņš, rūpes par pirmo, protams, neizpaliek.

Te nu sanāk, ka otrajam mazulim paliek divas reizes mazāk laika un uzmanības.  Un svarīgi - pirmajam mazulim tiek sniegta lielāka patstāvība ar laiku, kurā dzimst brālitis vai māsiņa. Bet pēc tam vecākie bērni nereti auklē mazākos, trenējot savu atbildības sajūtu, tātad - sajaucot visu kopā sanāk, ka vecākie bērni krāj līderiem piemītošās iezīmes. 

Otrais pilnībā atšķiras no pirmā

Ja paskatās apkārt, tad redzēsiet, ka vienās un tajās pašās ģimenēs aug pilnīgi atšķirīgi viendzimuma bērni. Par atšķirīga dzimuma bērniem runāsim tālāk.

Dažkārt atšķirības ir patiešām lielas. Kāpēc tā, un kā izaudzināt divus viena dzimuma bērnus par vienlīdz veiksmīgiem?

Psiholoģiski vecāki vienmēr, apzināti vai nē, salīdzina pirmo ar otro "vecākais jau 8 mēnešu vecumā staigāja, bet šis vēl gada vecumā ne" un tā tālāk. Bet bērnam taču gribas būt "pirmajam", neatkarīgi no tā, kurš pēc kārtas viņš ir dzimis. Tāpēc galvenais nosacījums ir NESALĪDZINĀT nekad ne ar ko savu pirmo vai otro bērnu. Pret katru jāizturas kā pret individualitāti. 

Otrs bērniņš neapzināti būs pilnīgi atšķirīgs no pirmā, jo viņš grib būt pirmais vismaz kādā citā jomā. Lai viņš ir pirmais! Vienalga, vai runa ir par zīmēšanu vai par sportiskiem sasniegumiem. Attīstiet savu bērnu dažādos talantus, pat, ja viņi paši vēlas spēlēt vienā basketbola komandā, centieties tomēr pievērst katru savam sporta veidam.

Līdzināties vecākajam - tas bērnā ir jau ielikts.  Ieteicams koncentrēties nevis uz savstarpēju sāncensību, bet uz individuālo mērķu sasniegumiem!

Atšķirīgu dzimumu bērni

Ja audzināt atšķirīga dzimuma bērnus, tad principā tik un tā viņi abi aug kā pirmie: pirmais dēls, pirmā meita. Ieteikumi ir tie paši, bet tik un tā ieteicams nesalīdzināt jaunāko ar vecāko.

Atcerieties - jebkura sava bērna salīdzināšana ar citu - tā ir nodevība attiecībā uz bērnu un bērns tieši tā to arī uztver - kā tuvinieku nodevību. Neļaujiet sev un citiem salīdzināt savus un svešus bērnus. Sargiet bērnus un audziniet viņus ar veselīgu pašvērtējumu!

Dvīņi - dubults prieks un dubultas raizes

Dvīņu piedzimšana - tas ir nopietns pārbaudījums vecākiem, es vienmēr apbrīnoju šādu vecāku izturību un spēku.

Droši vien esat redzējuši uz ielas dvīnītes vai dvīnīšus, kas ģērbti praktiski vienādi. Bet tā tad arī ir galvenā psiholoģiskā kļūda.

Vecāku uzdevums ir izaudzināt divas individuālas personības, nevis divas pa pusei individuālas personības. Tāpēc griežam matus, ģērbjam, attīstam bērnus - atšķirīgi. Ideālā variantā būtu, ja bērni pat ietu dažādās grupās bērnu dārzā un dažādās klasēs skolā.  Dažādas dāvanas, dažādi pulciņi, atšķirīga kompānija, ņemot vērā katra bērna individuālās intereses. Tāpēc, ka tā tiktiešām ir problēma - viņus uztver kā vienu veselu, bet vajag, lai katrs izaug par personību. Nekādas salīdzināšanas, protams!

Divi dēli, viena meita

Ja ģimenē ir trīs bērni, tad divi no viņiem visbiežāk ir viena dzimuma. Audzināšanas principi tādi paši kā ģimenē ar diviem viendzimuma bērniem. Trešais bērns, kurš ir cita dzimuma tik un tā jāuztver kā pirmais. 

Starp citu, interesants fakts. Tieši trešie bērni izaug par lielākajiem parlamentāriešiem. "Cīnīties par vecāku uzmanību" ar 2 vecākajiem bērniem nav pa spēkam, tāpēc talkā jāņem viltība un mīļums. Rezultātā viņi kļūst par ģeniāliem pārrunu speciālistiem un parlamentāriešiem. Izdariet secinājumus, saistībā ar profesijas izvēli. 

Trīs brāļi, trīs māsas

Reti, bet arī gadās. Te ir citādāk. Parasti ģimenes vājākais "posms" ir "vidējais" bērns. Vecākais ir ieguvis uzmanības devu, jaunākais - pats mazākais un tāpēc viņu parasti lutina, bet vidējais  - parasti ir klusiņš. Bet tieši viņš "psiholoģiski" ir pats jūtīgākais un ievainojamākais. Tāpēc viņam uzmanība un lutināšana ir nepieciešama vairāk. Jāpaslavē ir arī viņa aktivitātes!

Daudzbērnu ģimene

Te ir īpašs gadījums. Kad ģimenē ienāk ceturtais, piektais vai vēl kāds bērniņš, parasti par viņu rūpes uzņemas jau vecākie bērni. 

Bērni daudzbērnu ģimenēs ir ļoti draudzīgi un adaptīvi, bet bieži paši neveido ģimenes, laižot pasaulē vairākus bērnus, jo jau paši bērnībā izjutuši mammas uzmanības deficītu. Viena rekomendācija - biežāk vajag veltīt kvalitatīvu laiku katram no bērniem. 

Bez tam, bērnus nedrīkst salīdzināt, un ir vēl viens noteikums: pret visiem bērniem, neatkarīgi no tā, kurš pēc kārtas katrs ir, jāizvirza vienas un tās pašas prasības un noteikumi, nekādas pielaides - vai būtu mazākais vai lielākais bērns. Un nekad nedrīkst uzslavēt bērnu par otra nosūdzēšanu.

Vecāki diemžēl kādā brīdī aiziet viņsaulē, bet brāļi un māsas ir mūsu rūpes un ģimene uz visiem laikiem, tāpēc svarīgi bērnus audzināt kā komandu, lai viņi patiešām viens otru cienītu un mīlētu, un tas viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no mums - vecākiem!

Natālija Zacepina, psiholoģe