Māmiņa audzina vīrieša bērnu no viņa iepriekšējām attiecībām

Attiecības dzīvē met neparedzamus līkločus, kurus, bieži vien, nav mūsu spēkos ietekmēt. Šoreiz māmiņa saskārusies  ar skaudru patiesību - viņa un viņas vīrs audzina savu kopējo bērniņu un bērniņu no vīra iepriekšējām attiecībām, jo māmiņa atteikusies no aprūpes tiesībām.. Plašāks jautājuma apraksts un psiholoģes Diānas Zandes atbilde šeit!

JAUTĀJUMS

Man ir sāda situācija. Apprecējos ar vīru pirms gada, tad viņam bija dēls no iepriekšējām attiecībām - 3 mēneši(dēls dzīvoja pie mātes, vīrs bērnu ņēma pie sevis noteiktās stundās brīvdienās, ko panāca tiesā, jo māte atteicās viņam bērnu dot vispār).

Viņa nedeva bērnu vīram, tikšanos viņš panāca caur tiesu un tikās katras brīvdienas līdz viņa nepiezvanīja un nepateica lai ņem bērnu pavisam, laikam bija grūti atrast vīrieti ar 2 bērniem. (viņai vēl ir meita no cita vīrieša).

Tagad dzīvojam draudzīgi - es , mans vīrs un mūsu kopīgais dēls(nesen dzimušais). Kad vīra otram dēlam palika 1 gads, piezvanīja viņa bijušā un izteica šādu piedāvājumu - ka viņa atsakās no savām aizgādības tiesībām, sev patur saskarsmes, bērnu viņa atdod vīram un viņš dzīvos pie mums, pati viņa bērnu satiks brīvdienās uz 6 stundām un maksās alimentus. 

Nu jau mums ir 2 bērni, esam apmierināti, ir grūtāk, bet bērni - tā taču ir laime. Kad pārmetu tai bijušajai par viņas rīcību, viņa neuzskata sevi par vainīgo, sauc sevi par māti un aizbildinās ar to, ka viņa vienkārši ļauj bērnam augt pie tēva, jo zēni tāpat tiecās pie tēviem. Es domāju nepareizi vai tiešām man jāaudzina mazais kā savējo un tā nav māte,kas atsakās. Es nevaru savaldīt savas dusmas pret viņu, katras brīvdienas,kad dodu viņai bērnu, esmu tik dusmīga un nelaimīga, mani vecāki mazajam ir kā vecvecāki un mani jau sauc par mammu... viņš dzīvo pie mums jau vairāk kā pus gadu. Viņa turpina teikt , ka es nekas neesmu un ka tas ir viņas un mana vīra kopīgais dēls un manos pienākumos nav viņu audzināt.

Vīrietis bērnu var mīlēt un spēlēties, bet es ģimenē - kā sieviete, viņu baroju, ārstēju, vedu pie ārstiem, vedu staigāties, viņš aizmieg manās rokās un tad man viņu sestdien izrauj no rokām, jo viņš iet pie MĀTES un bērnu atdot jāiet TĒVAM. 

Rakstu,lai iesakat man, lūdzu, kā lai pārvaru šo naidu pret to sievieti, kā man izturēties pret bērnu un viņu, vai es visu daru pareizi? Vai tiešām viņai ir kāds attaisnojums un man viņas rīcība ir jāsaprot? Lūdzu komentējiet manu situāciju.

Atbild psiholoģe Diāna Zande:

Mēģināšu palīdzēt ieraudzīt situāciju nedaudz plašāk, nemeklējot vainīgos un pareizos. 

Šādas situācijas pieder pie dzīves, ko lai dara - liels daudzums ģimeņu mūsu valstī šķiras un bērni tiek kaut kādā veidā "dalīti". un šis process ietver ne tikai finansiālos vai juridiskos vai telpiskos jautājumus, bet arī rada ilgstošas un spēcīgas emocijas, pie kam, visiem iesaistītajiem un arī daudziem "novērotājiem".

Frāzes - kas tā par māti, es viņas vietā, utt. ir viegli uzrakstīt, bet - mēs nevaram kritizēt kāda cilvēka lēmumus, nezinot, kādēļ viņš tos pieņēmis. Attiecībās VIENMĒR ir divi.... un arī nesaskaņas veidojas starp diviem cilvēkiem. un dažreiz gadās, ka ar vienu cilvēku attiecības vēl nav sakārtotas, kad jau ir jaunas attiecības un jauni mazuļi. Diemžēl, tas situāciju tikai sarežģī.

Izskatās, ka Jūsu situācija ir tieši šī - drīz pēc vienu attiecību beigām (vai, precīzāk, laikā, kad attiecības bija sabrukumā), Jūsu partneris uzsāka attiecības ar Jums un Jums šobrīd savā ziņā jāiesaistās procesos, kuri kaut kādā veidā nav sakārtoti Jūsu vīra un viņa pirmās sievas attiecībās. Šo var konstatēt kā faktu - tas IR noticis.

Jums šobrīd ir izvēle, kā skatīties uz situāciju. Jā, mamma atteicās no aizgādības tiesībām (viņa nav atteikusies no bērna, bet rīkojas tā, kā parasti dara vīrieši, šķiroties - regulāri tiekas ar bērnu un maksā uzturlīdzekļus ).

Jūsu situācijā bērns dzīvo pie tēva un Jums, tātad, viņa jaunajā ģimenē. Pasaulē tā ir gluži pierasta prakse, bet pie mums - kaut kas jauns un bieži pret to, ka mamma neaudzina bērniņu ikdienā, rada nosodījumu. Kaut gan - ir gluži vienalga, vai bērnu atstāj māte vai tēvs - viņam tas ir gana traumējoši abos gadījumos (protams, ir gadījumi, kad bērni iegūst, ja vecāki šķiras). Un nav tā, ka dēliem vajag tēvu, bet meitām - mazāk. Meitenēm tēvs dažos vecumposmos ir pat vairāk vajadzīgs, nekā puikām. 

Šķiroties, abi partneri piedzīvo daudz emociju, un dažreiz rīkojas neapdomīgi. Dažreiz šī situācija atrisinās ātrāk, bet citreiz - ļoti ilgi. Un nerisinātas vecāku attiecību problēmas izjūt bērni...

Es nevaru komentē situāciju, kurā Jūsu partneris šķīrās un Jūs uzsākāt kopdzīvi, bet šobrīd Jūs audzināt citas sievietes bērnu. Jūs rakstāt, ka esat dusmīga uz viņu par to, ka viņa saka, ka Jums viņas bērns nav jāaudzina. Un šīs dusmas uzliesmo katru reizi, kad satiekat šo sievieti, lai dotu viņai bērnu.

Būtu labi, ja kādu laiku bērna tēvs tiktos ar savu bijušo partneri, kad viņa ierodas pēc bērniņa un atved viņu, nevis Jūs, jo VIŅŠ ir šī mazuļa tētis! Citādi man Jūsu vēstule rada jautājumus - kur tad ir vīrietis šajā attiecību trijstūrī? Kāpēc viņš nesakārto jautājumus ar sava bērna māti, bet ļauj ar to nodarboties Jums?

Jā, Pieaugušo pasaule nereti ir pilna sarežģījumu, bet bērnam tos izjust vajag vismazāk. Ja reiz esat piekritusi šādam attiecību un ģimenes modelim, tad - audziniet bērniņu, mīliet, lolojiet un pieņemiet viņu, bet neprasiet, par to pateicību no bērna mātes!

Vai esat par šo situāciju un savām izjūtām runājusi ar savu vīru? Jūs rakstāt, ka tēvs spēlējas, bet Jūs rūpējaties. Šķiet, ka kaut kas nav īsti sakārtots Jūsu savstarpējās attiecībās un atbildībā par bērnu - ar viņu gan jāspēlējas, gan jārūpējas abiem vecākiem. Un šis var būt iemesls, ka arī pret savu partneri var pacelties dažādas jūtas. Jums būtu jāizrunājas par to, kā šobrīd dzīvojat, kurš par ko atbild Jūsu ģimenē. un katrā ziņā, attiecības ar iepriekšējo partneri ir jāsakārto tieši Jūsu vīram, nevis Jums. jautājums - vai tas šobrīd ir iespējams.

Juridiski , tiešām, Jums nav pienākuma pret mazuli (skan ļoti skaudri, vai ne, bet es nekādā veidā negribu Jūs aizskart!), bet to, kā bērniņš Jūs uztvers, nosaka nevis bioloģiskie vai juridiskie apstākļi, bet gan jūsu attiecību cilvēciskā pieredze! un ir jauki, ka mazulim ir vecvecāki un kāds, kas viņu mīl, nejautājot pēc ieraksta dzimšanas apliecībā. Un internetā nav iespējams pateikt, kā lai pārvar tik spēcīgas jūtas, kā Jūs rakstāt - naidu.

Katrā ziņā, tas ir Jūsu lēmums - ko just pret šo cilvēku - naidu, piedošanu vai - neitralitāti. Komentēt šādu situāciju ir praktiski, neiespējami, jo zem Jūsu vēstules slēpjas dzīvesstāsti....

UZDOD SAVU JAUTĀJUMU PSIHOLOGAM!

Aicinām piedalīties pētījumā par sajūtām, kļūstot par vecākiem! 

Lai būtu iespējams veikt kvalitatīvu darbu, nepieciešams ļoti  liels skaits ģimeņu, kuras ir ar mieru piedalīties aptaujā, kura notiks trijos etapos – pirmais – grūtniecības trešajā trimestrī, otrais – 3 mēnešus, bet trešais – 6 mēnešus pēc dzemdībām. Aptaujas ir konfidenciālas, individuālie dati netiks izpausti, tie tiks analizēti tikai apkopotā veidā. Jūsu epasti netiks izmantoti nekādā citā veidā, kā tikai šī pētījuma anketu nosūtīšanai. Katra aptauja ietver vidēji 60 – 70 jautājumu, un atbildēt var 10 – 15 minūšu laikā. Ja Jūsu ģimene (ABI partneri) piekrītat piedalīties visos pētījuma etapos un šobrīd rit grūtniecības 3. trimestris, lūdzu, rakstiet man dizande@inbox.lv  , lai es Jums varētu nosūtīt 1. aptauju komplektu un pastāstīt par tālākajiem mūsu sadarbības soļiem .