Latvijas Avīze: Par infekcijas slimībām – bez rozā brillēm

Ikdienā strādājot ar jaundzimušajiem bērniņiem un viņu vecākiem, mani kā ārsti satrauc tas, ka vecāki arvien biežāk atsakās vakcinēt savus bērnus pret Latvijā joprojām bieži sastopamu un bīstamu infekcijas slimību tuberkulozi, kā arī pret citām infekcijām.

Pagājušajā gadā Rīgas dzemdību namā piedzima 6236 bērni, no kuriem 130 vecāki atteicās no vakcinācijas pret tuberkulozi. Šiem vecākiem ir nesatricināma pārliecība, ka vakcinācija viņu bērnam nav vajadzīga.  
Ļoti reti, varbūt kādos desmit gadījumos, man ir izdevies šo vecāku domas mainīt par labu vakcinācijai.

Interesanti, ka liela daļa vakcinācijas pretinieku ir labi izglītoti, inteliģenti cilvēki, tāpēc pārsteidz, ka viņi nemaz negrib uzklausīt kompetentu mediķu vai speciālistu viedokli. Ļoti daudz vecāku uzskata, ka par sava bērna veselību un attīstību viņi visu zina paši, turklāt daudz labāk nekā ārsti. Šie cilvēki aizmirst, ka viņi nedzīvo izolētā pasaulē – viņi iet uz veikalu, darbu, ceļo, uzņem ciemiņus, un tas viss ietver inficēšanās risku.

Protams, ir tikai apsveicami, ka cilvēkam rūp veselības jautājumi, viņš lasa, diskutē, meklē atbildes internetā. Taču uz šādas sadrumstalotas, bieži vien nezinātniskas un medicīniski nepamatotas un pat klaji maldinošas informācijas pamata noteikti nedrīkst pieņemt lēmumus, no kuriem atkarīga bērna veselība vai pat dzīvība. Tāpēc mums, ārstiem un sabiedrības veselības jomas speciālistiem, ir jāveic liels darbs, lai kliedētu maldus un veidotu vecākos pozitīvu attieksmi pret vakcināciju. Ko šajā situācijā varam darīt? Pirmais un svarīgākais ir izglītošana un informēšana. Vislabāk, ja visus neskaidros jautājumus par vakcināciju vecāki var pārrunāt ar ģimenes ārstu, kurš pašos pamatos atbalsta imunizāciju un spēj par tās nepieciešamību argumentēti pārliecināt arī savus pacientus. Diemžēl Latvijā vērojama nelāga tendence, ka ne viens vien ģimenes ārsts ir pret vakcināciju un aģitē vecākus pret atsevišķu pošu saņemšanu. To nedrīkstētu pieļaut. Arvien biežāk redzam gadījumus, kad pēc gada vecuma bērns ir saņēmis tikai tuberkulozes poti, un nav saprotams, kāpēc nav veikta vakcinācija pret citām bīstamām kaitēm un vai viņš vispār ir vests pie ārsta. Skaidrs, ka šāds bērns ir ļoti, ļoti neaizsargāts pret infekcijas slimībām.

Noteikti atbalstāma ir ideja katram jaundzimušajam izsniegt tādu kā bērna attīstības karti, kurā nosaukti katrā vecumposmā veicamie izmeklējumi, ārsta vizītes un izskaidrots viss par imunizāciju pret infekcijas slimībām. Svarīgi, lai šī karte būtu ne tikai formāls papīrs, bet gan dzīvs, ikdienas praksē izmantojams padomdevējs un ceļvedis svarīgākajos bērna veselības jautājumos. Tajā varētu iekļaut svara un auguma parametrus, informāciju par infekcijas slimībām, traumatisma profilaksi, pirmās palīdzības sniegšanu vienkāršākās situācijās, vakcinācijas grafiku u. c. Līdzīgas kartes ir ieviestas arī citās valstīs, Latvijai būtu jāpārņem labākais un jāpielāgo savām vajadzībām.

Neviens taču nevēlas, lai Latvijā atkal uzliesmotu poliomielīts, garais klepus vai citas sen aizmirstas infekcijas. Atcerēsimies arī, ka no infekcijas slimībām mēs esam pasargāti, pateicoties tā sauktajai pūļa jeb kolektīvajai imunitātei. Vakcinēto bērnu skaitam sarūkot, kolektīvā imunitāte samazinās un inficēšanās riski pieaug. Tāpēc uzskatu, ka tie vecāki, kuri nevakcinē savus bērnus, attiecībā pret pārējiem bērniem rīkojas negodīgi un egoistiski – pasargā savas atvases uz viņu rēķina. Bet tas ir iespējams tikai līdz brīdim – vakcinācijas aptverei mazinoties, droši justies vairs nevarēs neviens.  
Tā ir bumba ar laika degli.

Dr. Ilona Gulbe
Latvijas Avīze