Laicīgi diagnosticēt - INVAGINĀCIJU!

Kas to būtu,domājis,ka reiz būs ar tādām neveiksmēm jāsaskarās. Nekas neliecināja 19.jūnija rītā, ka nāksies pustdienlaikā apmeklēt slimnīcu un ,kur nu vēl ar nepatīkamām procedūrām.  Viss sākas ļoti jauki, bērni norīta pabrokastoja, spēlējās, dzīvojās. Līdz pustdienlaikam,kad pienāca laiks,kad jāpaēd un jādodas uz čuču muižu. Drusku pabrīnīja,ka mazā Elza(kurai tad bija nepilns 1,11gadiņš), ar savu negribu ēst. Neko daudz neispringu, liku gulēt Elzu. Meitēns nevarēja iemigt,mētājās pa gultu, un tad pēkšņi sāka sūdzēties pa vēdera sāpēm. Piedāvāju mazajai aiziet uz podiņu,jo varbūt zarniņas pilnas. Nekas protams,neizdevās, un mazā turpināja sūdzēties par sāpēm. Līdz ko iemiga,tā ar lēkmveida sāpītēm un raudāšanu cēlās augšā. Šādi mocijās,kādu 1,5 stundu, līdz viss saasinājās, Elžuks sāka vemt. Nu vairs nelikās, nekas normāli, steidzami zvanīju NEATLIEKAMAJAI palīdzībai,kas ieradās nepilnās 10min. Mājās izmeklējot, jau tiku nobrīdināta,ka ir iespējama diagnoze- invaginācija( kā tautā runā zarniņu samešanās). Tikām nogādātas BKUS, palikām uzgaidāmajā.

Kur neiztikām bez pārpratumiem,un kārtejo reiz nākas secināt,ka atkal ārsti meklētu un sevi attaisnotu,ja viss beigtos savādāk. Reģistratūras darbinieks nepareizi aizpildīja veidlapu un attiecīgi mūs ielika kopējā rindā,lai gan mums bija akūti steidzams gadījums. Man meita uz rokam lokās kārtejās lēkmjveida sāpēs,bet to jau neviens neievēro. Tad pēkšņi iznāk no dakteru kambariem cilvēks un jautā,kur palika pacients,kas tika nogādāts ar ātro medicīnisko palīdzības mašīnu. Pacēlu roku,ka tie esam mēs,tika uzdots jautājums:"Kādēļ,nenākam iekšā". Nācās abstulbt,jo īsti nezināju ko atbildēt,to jau drīzāk viņiem pašiem jāzin,kāpēc kavējamies. Tad dzirdēju,ka dakteris skaidrojas ar reģistratūras dāmu,ka viņa nepareizi mūs pieteikusi. Un dažreiz, šādas kavēšanās var novest pie nepatīkama un skumja rezultāta. Tikām iekšā,daktera kambaros,kur tikām nosūtīti uz USG izmeklēšanu,kur tomēr apstiprinājās ,ka ir -invaginācija. Norīkoja mūs uz 6.nodaļu- ķirurģisko. Elza tika 17:00 pielikta pie sistēmas,ienāca istabiņā medmāsa,kura noteica,ka 18:00 nākšot pakaļ Elzai,lai vestu uz operācijas zāli. Tas viss izklausijās tik salti un vēsi,ka man ,kā mātei bez maz ceļi ļimst un nav ,kas atbalsta tevi tajā brīdī. Visādas domas tajā stundas laikā,pa galvu skrēja, mēģināju turēties un būt stiprai,lai meitukam vēl grūtāk nekļūtu. Pienāca 18:00,un pie durvīm pieripinājās gulta un atnāca manai mazajai dvēselītei pakaļ un aizveda raudādamu prom. Tās 45min.,kad bijām šķirtas un iekšējā neziņa,kas notiek bija sirdi plošošas. Bet trakākais,kad atveda man meitiņu atpakaļ no procedūras. Viņa mani nepazina,tik histēriski raudāja un sauca pēc mammas,actiņas sarkanas galīgi izraudātas, balstiņa aizsmakusi no kliegšanas. Un pienāca man pašai lūzuma brīdis,kad arī es ļāvos emocijām un asarām. Es salūzu meitas priekšā,jo nespēju viņu pasargāt,ka viņai nācās piedzīvot šo procedūru,pārdzīvoju par to,ka viņa mani nepazīst. Tad no lielā pārdzīvojuma,viņa beidzot iemiga. Kad pamodās, viņa pirmais ko teica,ka onkulis licis gulēt. Kas man atkal lika domā,ko viņai nācies pārdzīvot,kad mamma nebija blakām.

Ko ar šo stāstu es gribēju teikt? To,ka ne vienmēr,bērna raudāšana un sūdzēšanās par vēderu sāpēm,mums vecākiem būtu jālaiž gar ausīm. Šīs invaginācijas risku grupa ir bērni līdz 1.gada vecumam. Un šajā vecumā bērni jau protams,nepateiks kādēļ viņš raud,kādēļ ir tik gražīgs. Tādēļ pievērsīsim arī bērnu intensīvai raudāšanai uzmanību un viņu sūdzībām. Jo,jāsaka man PALDIES DIEVAM,ka laicīgi noreaģēju,un nestiepu garumā,un iztikām ar zarniņu izspūšanu(ar gaisa palīdzību),nevis ķirurģisku iejaukšanos.

P.S. Paldies manām MK meitenēm Lauriņai, Ingai, Zanei, Sintijai un Inesītei, kas juta un turēja īkšķus par mazo Elzu. Kas mani centās uzmundrināt. Bez jums nu nekā. :*