Ko darīt, ja bērns neklausa?

Pirmā un vispārīgā atbilde uz šo jautājumu ir tāda: pacensties nereaģēt pieraduma veidā, tas ir tā, kā to gaida bērns.

Lieta tāda, ka līdzīgos gadījumos attīstās apburtais loks. Jo vairāk pieaugušais ir neapmierināts, jo vairāk bērns pārliecinās: viņa pūles ir sasniegušas mērķus, un viņš izmanto tās ar jaunu enerģiju.

Tātad, vecāku uzdevums – pārstāt reaģēt uz bērna nepaklausību iepriekšējos veidos un tajā pašā laikā  noslēgt šo apburto loku.

Protams, izdarīt to nav viegli. Emocijām nepavēlēsi, viņas uzrodas pilnīgi automātiski, īpaši, kad konflikti ir jau „ar stāžu”. Un tomēr izmainīt saskarsmes raksturu izmainīt var! Var apturēt ja ne emocijas, to, vismaz lielā mērā, visu, kas aiz tām seko: aizrādījumus un soda darbības. Ja nākošajā brīdīt Jums izdosies noskaidrot, ko tieši Jūs sajutāt, tad nebūs grūti saskatīt Jūsu bērna problēmu: ar ko, no kā, pret ko viņš „karo”. Un jau pēc tam ir krietni vieglāk pāriet no labošanas pozīcijas uz palīdzības pozīciju. 

Palīdzība, katrā gadījumā, protams, būs atšķirīga.

Ja ir cīņa par uzmanību, vajag atrast veidu, kā parādīt bērnam Jūsu pozitīvo uzmanību pret viņu. Darīt to vislabāk ir mierīgos brīžos, kad neviens nevienu netracina, un neviens nav dusmīgs. Jūs jau zināt, kā: izdomāt kādas kopīgas nodarbes, spēles vai pastaigas. Vajag pamēģināt, un Jūs redzēsit, kādu pateicību izrādīs Jūsu bērns.

Kas attiecas uz pieraduma nepaklausību, tad to šajā periodā vislabāk ir atstāt bez uzmanības. Pēc neilga laika bērns sapratīs, ka tā nedarbojas, jā un vajadzība pēc tās, pateicoties Jūsu pozitīvai uzmanībai, atkritīs.

Ja konfliktu cēlonis ir cīņa par pašapliecināšanos, tad vajag, tieši otrādi, samazināt savu kontroli pār bērna lietām. Mēs jau ne reizi esam norādījuši, cik svarīgi ir bērnam sakrāt pieredzi paša lēmumu pieņemšanā un pat neveiksmju pieredze ir svarīga.

Pārejas periodā nogludinot Jūsu attiecības, atturieties no tādām prasībām, kas, pēc Mūsu pieredzes, visdrīzāk no bērna puses netiks izpildītas. Tieši pretēji, ļoti palīdzēs šis: Jūs nepieņemat lēmumu, pie kura bērns ir nonācis, bet sarunājiet ar viņu par nosacījumu izpildes detaļām. Bet vairāk par visu palīdzēs tikt vaļā no lieka spiediena un apziņas, ka spītība un bērna patvaļa – tā ir tikai Jūs kaitinoša lūguma forma: „Atļaujiet taču man, beidzot dzīvot pašam ar savu galvu.”

Ja Jūs jūtat aizvainojumu, tad vajag sev pajautāt: kas bērnam lika to Jums nodarīt? Kāda sāpe ir viņam pašam? Ar ko Jūs aizvainojāt jeb pastāvīgi aizvainojat viņu? Kad sapratīsit iemeslu, vajag, protams, pacensties to novērst.

Pati grūtākā situācija – izmisuši vecāki ir spēkus izsmēluši arī savam bērnam. Gudra vecāku uzvedība tādā gadījumā ir pārstāt pieprasīt no bērna „vajadzīgo” uzvedību. Vajag „nomest pa nullēm” savu gaidīšanu un pretenzijas. Droši vien Jūsu bērns kaut ko var un uz kaut ko noteikti ir pat ļoti spējīgs. Bet pagaidām viņš Jums ir tāds, kāds ir. Atrodiet pareizo pieeju, ņemot vērā viņa attīstības līmeni un spēju līmeni. Tas ir Jūsu izejas punkts, no kura Jūs varat sākt kustēties uz priekšu. Organizējiet ar viņu kopīgas darbības, pats izkļūt no strupceļa viņš nevar.

Pie tam nedrīkst pieļaut uz bērnu vērstu, pilnīgi nekādu, kritiku!

Meklējiet jebkuru iemeslu, lai viņu paslavētu, atzīmējiet jebkuru, pat pašu mazāko bērna veiksmi, sasniegumus. Pacentieties nodrošināt viņam pozitīvas sajūtas, atbrīvot viņu no milzīgas izgāšanās, neizdošanās. Ir vērts parunāt ar skolotājiem, pacensties padarīt viņus par līdzdalībniekiem. Jūs ieraudzīsiet: pirmās veiksmes spārnos Jūsu bērnu.

Nobeigumā došu dažus papildus norādījumus. Ir bezjēdzīgi gaidīt, ka Jūsu centieni sakārtot pasauli un ģimenes disciplīnu novedīs Jūs pie veiksmes ne pirmajā dienā. Ceļš uz to ir ilgs un grūts, tas prasīs no Jums ne mazums pacietības. Jūs, droši vien, pamanījāt: galveno piepūli vajag vērst uz to, ka jāpārslēdz savas negatīvās emocijas (aizkaitinājumu, dusmas, naidu, aizvainojumu, izmisumu) uz konstruktīvu darbību. Jā, un savā ziņā būs jāmaina sevi. Bet tas ir vienīgais Jūsu nepaklausīgā bērna audzināšanas veids.

Un visbeidzot – ļoti svarīgi ir zināt: sākumā, pie pirmajiem Jūsu centieniem uzlabot savstarpējās attiecības, bērns var sākt vēl sliktāk uzvesties! Viņš ne vienmēr noticēs Jūsu nodomu patiesumam un sākumā tos pārbaudīs. Tāpēc nāksies izturēt šo nopietno pārbaudījumu!

Pēc J. B. Hipengreitera grāmatas „Apieties ar bērnu. Kā?”

Irina Dedele,

Bērnu psihologs