Kas ir temperaments?

Par to, kas ir temperaments, sīkāk pastāstīs psiholoģe Diāna Zande, kura Māmiņu Kluba Vecāku skolā vada "Bērnu psiholoģiskās audzināšanas" lekciju ciklu.

Kas ir temperaments?

Temperamenta jēdziens ir ārkārtīgi sens, un pirmais, kurš to apskatīja plašāk, bija Hipokrāts. Psiholoģe Diāna Zande zina pastāstīt sīkāk - „Viņš uz to raudzījās tā: tad, ja cilvēka organismā kāds no šķidrumiem ir vairāk, tas ietekmē kādu specifisku viņa uzvedību. Piemēram, sangvīniķim ir variāk asiņu. Flegmātiķim - limfas. Savukārt holēriķim – melnās žults. Tātad Hipokrāts vairāk pētīja cilvēka bioloģiju, kas kalpo par pamatu cilvēka uzvedībai.”

Un, lai gan vēlāk tika atzīts, ka tas patiesībā nav īsti svarīgi, šī Hipokrāta teorija ar temperamentu mazliet asociējas vēl joprojām.

Psiholoģe to pamato ar salīdzinājumu – „Iedomājieties, ja mēs visus cilvēkus iedalītu pēc kādām kopējām pazīmēm. Lūk, tas ir bērns - sangvīniķis. Viss skaidrs, vai ne? Tas ir vīrietis - viss skaidrs, vai ne? Jauns? Viss skaidrs! Tomēr ar to vien nepietiek..”. Lūk, kāpēc aplūkot temperamentu vienkāršoti tomēr ir tik grūti. 

"Pēc definīcijas temperaments ir bioloģiski noteiktas, indivīdam (jebkuram - pieaugušajam vai bērnam) raksturīgas tendences uzvesties noteikti relatīvā vietā un laikā jau no zīdaiņa vecuma. Un šīs tendences ir noturīgas visas dzīves garumā." 

Tātad – temperaments ir kaut kas bioloģiski noteikts. Tas nu būtu skaidrs, vai ne?

"Temperaments iedzimst! Bērniņš piedzimst ar noteiktām rakstura īpašībām, savu nervu sistēmas darbību," paskaidro psiholoģe un savu stāstījumu turpina. 

"Vairums cilvēku ir atturīgāki, piesardzīgāki, vai gluži otrādi – ātrāki, steidzīgāki un aktīvāki – un to nosaka tieši nervu sistēma.

Katram no mums šīs tendences ir atšķirīgas, - ir situācijas, kurās esam piesardzīgāki, ir situācijas, kurās "metamies iekšā" ar sparu.

Tās ir tendences uzvesties noteikti relatīvi nemainīgā veidā.  Vispār jau cilvēks vairāk vai mazāk prognozē, kā viņš uzvedīsies noteiktā situācijā. Situācijas var mainīties, bet uzvedības princips saglabājas. 

Ir taču bērni, kuri kliedz, ja noticis kaut kas šausmīgs, bēdīgs vai arī viņam kaut kā pietrūkst, vai pat tad, kad viņš priecājas. Un ir arī tādi bērniņi, kuri uz to visu reaģē klusi. 

Piedzimstot otrajam bērnam, vecāki saprot – bērni nepiedzimst kā baltas lapas, katrs bērniņš nāk pasaulē jau ar kādām noteiktām iezīmēm. Viņš nevar piedzimt ar raksturu, jo raksturs veidojas, bet temperaments ir daļa no rakstura, daļa no bioloģiskās bāzes! Līdzīgi kā pieaugušajam – temperaments ir daļa no personības." 

Temperaments ietver: 

* mūsu vērtības

* pārliecības

* mūsu gaidas

* morālo uztveri

Arī pašiem vecākiem, jau pieaugušā vecumā, ir iespēja pārliecināties par to, ka gadījumā, "ja kāda temperamenta iezīme ir spilgta, tā saglabājas. Savukārt tās temperamenta iezīmes, kuras ir ne tik spilgtas, var pat palikt nepamanītas. Tomēr principā viss, kas ir mūsos, saglabājas uz visu mūžu." 

Svarīgi ir saprast to, ka mēs katrs savā ziņā jau piedzimstam ar raksturu, tāpēc bērna temperaments ir nevis jālauž, bet gan jāpēta, lai mēs to spētu attīstīt visoptimālākajā veidā! Tad bērniņš izaugs priecīgs, veselīgs, un galvenais – tad bērns varēs ieguldīt savu temperamentu gan sev, gan droši vien arī sabiedrībai pozitīvākajā un vēlamākajā veidā. 

Jaunākā temperamenta definīcija, par kuru savās nodarbībās vecākiem stāsta psiholoģe Diāna Zande, skan šādi: „Temperaments ir reakcija uz vidi, un šīs reakcijas kontrolējošie jeb regulējošie mehānismi.”

Māmiņu Klubs

PIESAKIES UZ MK VECĀKU SKOLAS NODARBĪBĀM PIE DIĀNAS ZANDES!