Kā šķiršanās procesa laikā neaizmirst par bērniņa vajadzībām?

Šķiršanās procesu nevar uztvert mierīgi un nav iespējams tam sevi sagatavot. Bet mums jāatceras, ka esam tētis un mamma un mums jāpadomā par mūsu bērniem.

Šķiršanās laikā palīdzēt sev un bērnam ir ļoti grūti, jo parasti abi vecāki ir ļoti dusmīgi. Tomēr neskatoties uz to, jāmēģina pozitīvi skatīties nākotnē, jo patiesībā tikai tad var ieraudzīt, kas notiek ar bērnu. Ja vecāki paši nespēj izprast bērna jūtas, vajadzētu lūgt kāda speciālista konsultāciju, kas, raugoties uz situāciju no malas, palīdzētu atrisināt šīs sasāpējušās problēmas.

Tā kā bērns radies tēta un mammas, šo smago lēmumu par šķiršanos vajadzētu pateikt abiem kopā. Ja sarunās ar bērnu piedalās tikai viens bērns, tas nozīmē, ka pāris ir akūtā dusmu fāzē. Tas, kurš piedalās sarunā, uzlies kaut mazliet samazgas uz otro pusīti, kas nepārprotami atstās iespaidu arī uz bērnu. Ja bērns dzird, ka tētis mūs atstās, tad viņš uzreiz nodomā, ka tētis vairs nemīl. Ja par aiziešanu pasaka tētis, tad arī šādā gadījumā bērns var saprast, ka tētis aiziet, jo bērns vairs nav vajadzīgs. Visracionālāk šādā situācijā būtu ievilkt dziļi elpu un paskaidrot, kas notiks tālāk.

Psihoterapeite Anita Plūme uzsver, ka bērns šo situāciju izprot ilgākā laikā un tikai paši vecāki rada sajūtu, ka, neskatoties uz šķiršanos, vienmēr bērns būs vajadzīgs abiem vecākiem. Šo sajūtu vecāki var radīt, neliedzot tam, kurš aizgājis no ģimenes, tikties ar bērnu. Nereti tēvi nav ieinteresēti tikties ar bērniem dažādu iemeslu dēļ, tomēr nevajadzētu ļaut zaudēt šo saikni tēvam ar bērnu.

Ja bērns ir lielāks, piemēram, 10 vai 11 gadus vecs, viņš spēj izdarīt izvēli. Tad vecāki var ļaut izvēlēties, pie kura no vecākiem palikt. Ja bērns ir mazs, tad labāk ir palikt pie mammas, kura reāli spēj rūpēties. Tomēr, ja tiek dota iespēja bērnam izvēlēties, tad viens no vecākiem, no kura atsakās, jūtas aizvainots un nevēlas satikties ar bērnu.

Tikšanās vajadzētu organizēt pēc iespējas biežāk. Jo mazāks bērns, jo biežāk būtu jātiekas, jo bēbīšiem ir īsāka atmiņa. Piemēram, ja bērniņam ir 3 mēneši un tēvs redz bērnu 1 reizi mēnesī, tas ir daudz par maz. Mazais satiek svešu cilvēku. Ja nav iespējams tikties ar tēvu, tad to var kompensēt kāds cits tuvs cilvēks, kurš bērnu mīl, kas ir galvenais priekšnoteikums, lai bērniņš nejustos pamests novārtā.

Ko darīt, ja mamma vai tētis negrib satikt mazo? Šādā situācijā ir jāmelo, jo, ja viens bērna vecāks atsakās no bērna, tas nozīmē, ka viņš mazo nemīl. Anita Plūme uzskata, ka šāda veidā  bērns uz visu mūžu iegūst ziņu, ka viņš nav gana labs un vērtīgs cilvēks, kas ir ļoti liela trauma. Tādējādi paliekošajam vecākam ir jābūt reizē labam psihologam un situācijas izskaidrotājam, ka bērns tiek mīlēts, bet ir apstākļi, kuru dēļ tikšanās nav iespējama.

Audzinot pretējā dzimuma bērnu, mamma vai tētis ir grūtākā situācijā neka tie, kas audzina sava dzimuma bērnu. Tēvam ir labāka saikne ar dēlu, bet mammai –ar meitu. Ja mamma viena audzina savu dēlu, un ja nav jauns vīrs, tad sieviete saredz savā dēlā palīgu, respektīvi, tas ir kā partnera aizstājējs.

Tas nav slikti no mammas puses, jo tas dod cerību un palīdz dzīvot, bet tas ir ļoti grūti no bērna puses, tas nozīmē, ka bērnam tiek uzkrauta pieaugušā nasta. Un ja bērns šai nastai atsaucas, tad agri vai vēlu viņam tiek uzkrauta arvien lielāka un lielāka nasta līdz viņu attiecības sabojājās. Tas ir tāpēc, ka dēls bērns nekad nebūs pieaugušais, kas nozīmē, ka mamma vienmēr būs vīlusies un dusmīga.

Psihoterapeite pēc savas pieredzes atzīst, ka zēni, kuri izaug ģimenē, kur ir tikai sievietes, piedzīvo zināmas grūtības. Kad zēns pieaug un meklē sev partneri, ir zināmas rakstura grūtības, kas saistītas ar neviendabīgām attiecībām, jo viņš visu laiku ir dzīvojis pie mammas, kura visu laiku no dēla gaida to, ko viņš nevar dot – pieauguša cilvēka mīlestību. Ja mamma audzina meitu, tas ir vieglāk, jo mamma no viņas negaida tik daudz kā gaida no vīrieša dzimuma.

Brīnuma atslēga slēpjas tajā, kāda ir mammas attieksmē pret šķirto tēvu. Ja mammai izdodas saglabāt kaut cik pozitīvu skatu, un ja viņa meita diendienā nesaka- tētis ir nekrietnelis un nelietis, kas mūs pameta, viņam viss vienalga, viņš par tevi negādā-, tad ir cerība, ka mammas un meitas attiecības neizvēršas tik slikti.

Audzinot tēviem meitas, tēvs jūtas satraukts, jo viņš īsti nezina, ko un kā darīt ar mazo sievieti. Tādā gadījumā viņš meitu lutina, mēģina vairāk piekāpties, pirkt dāvanas, mēģina vairāk materiāli pievērsties, un šajā gadījumā- kas par daudz, tas par skādi. Ja tēvs audzina dēlu, tad tas ir vienkāršāk pēc analoģijas, kad mamma audzina meitu. Viņš dēlā nesaskata neko neparastu, jo vīrietis pats par sevi jau ir iemācījies parūpēties.

Par šķiršanos var paziņot dažādi, atkarībā no bērna vecuma. Ja bērns ir mazs, vecāki var vienkārši teikt, ka nebūsiet kopā. Ja bērnam ir 3 gadi, tad viņš jau kaut ko saprot,  bet vairāk jūt. Anita Plūme, skaidrojot ģimenes emocijas, uzsver, ka situācija ir ļoti saspringta, jo bērns ir pārbijies un vecāki ir nikni. Pirmkārt, bērnam jāpasaka, ka viņš tiek mīlēts. Otrkārt, ir jāpasaka, ka viņš nav izdarījis neko slikti, tomēr vecāki dzīvos atsevišķi. Nebūtu ieteicams teikt, ka tētis un mamma vairs nemīl viens otru, jo tas var iesēt šaubas bērnā – vai vecāki mani mīl? Labāk teikt, ka vecākiem ir grūti būt kopā.

Psihoterapeite šķiršanās procesā iesaka doties pie speciālista, kas no malas spēs palīdzēt risināt problēmas. Runājot ar draugiem, ir grūti būt objektīvam, jo vienmēr kāds būs viena vai otra pusē.