Kā piedzimst personība!

Kad mazulis ierodas pasaulē, mēs vēlamies, lai viņš būtu vesels, lai spētu attīstīties un augt. Bet tad pienāk brīdis un mēs sākam aizdomāties par to kāds cilvēks būs mūsu bērns. Tieši tas ir tas brīdis, kad mēs sākam domāt par bērna personību.

Psiholoģe un māmiņa Baiba Griščuka

Bērns piedzimst un mēs nosakām viņa dzimšanas laiku un datumu, tad dodam viņam vārdu, tad sākam rūpēties par bērna pamatvajadzībām, emocionālajām vajadzībām un tas ir arī brīdis, kad mēs sākam piedalīties arī bērna personības veidošanās procesā jeb ceļā! Lēnām augot ar mūsu atbalstu bērns sāk pieņemt vispārpieņemtas normas un sāk attīstīties kā individualitāte.  Galvenais nosacījums bērna labvēlīgajai attīstībai ir bērna pozitīvās attiecības ar  vecākiem un tuviniekiem, tās ne tikai ir vajadzīgas, bet tā ir nepieciešamība.

Viena no audzināšanas lielajām atslēgām ir patiesu, godīgu un atbilstošu uzslavu klātesamība.  Uzslavas ir cieši saistītas ar bērna uzvedības vērtējumu, ne tikai kā mēs vērtējam bērna uzvedību, bet arī kādā veidā mēs bērnam aizrādām par viņa nepieņemamo uzvedību. Tas viss ir tik svarīgi, jo tas arī bieži vien nosaka to, kā bērns jūtas . Laikam jau ir saprotams, ja bērns jūtas slikti tad viņam nu nekādi nevar veidoties pozitīvs pašvērtējums, jo tikai, tad kad savā ikdienā lielākoties bērns dzird uzslavas, viņš var sajust lepnumu un sākt sevi novērtēt pozitīvi. Nu un  tas arī ir par iemeslu tam, ka bērnā sāk attīstīties tāda svarīga vajadzība, kā vajadzība pēc atzīšanas – būt labākam, būt pamanītam.

Tā īpašība bērna dzīvei un attīstībai ir nozīmīga ar to, ka tā veicina bērna vispusīgu attīstību un līdz ar to arī augstākas konkurences spējas. Ja mēs vēlamies lai bērns justos atzīts un pieņemts, tad mēs nedrīkstam lietot tādas frāzes kā „Tev neizdosies...”, „Paklusē, jo tu nezini” ar šīm frāzēm mēs parādam savam bērnam, ka mēs viņu nenovērtējam un neuztveram kā līdzvērtīgu. Lai viņš vel ir maza personība, bet tomēr ir un arī viņam ir tiesības uz savu viedokli.

Esam tikuši līdz tam, ka tad kad bērns sāk saprast to, ka vecāki viņu atzīst un sāk viņu sadzirdēt un uzklausīt, bērns sajūtas līdzvērtīgs, tikai tad bērnam var sākt veidoties pašam savs pozitīvs iespaids par sevi, tad kad bērns sāk sevi redzēt pozitīvi, tad viņš vēlas atdarīt ar to pašu un būt tāds kādu viņu vēlas redzēt pieaugušie un ievērot tā prasības. Tāpēc, lai tas varētu notikt, pieaugušajam ir : „Izrādiet, lūdzu pārliecību par to, ka mazulis noteikti iemācīsies to, kas viņam šobrīd tik labi vel nepadodas un ka viņš patiešām ir labs, godīgs, draudzīgs, nu vienkārši lielisks bērns”.(Tāpēc salīdzināšana ar citiem te ir galīgi nevietā.)

Bieži vien jau ikdienā mēs gan atbalstam savus bērnus, gan slavējam, bet ir situācijas, kuras mūs sadusmo! Tas trakākais, ko mēs dusmās varam izdarīt ir pateikt: „Es tevi vairs nemīlu un aiziešu no tevis”, šos vārdus pasakot sāk grūt bērna pasaule un viņam piezogas bailes, kas var pāraugt šausmās, bet visbiežāk jūs to esat pateicis tikai tāpēc, ka esat pazaudējis pacietību par to, ka bērns nav ievērojis kādus jūsu izvirzītos noteikumus.

Tāpat dusmu iespaidā bērnu vecāki nosauc par meli, vai zagli vai tūļu, kas parasti tiek vērstas pret bērnu, lai viņu noliktu pie vietas un arī tas viņu ļoti sāpina. Tikai nedomājiet to, ka pazemojums ir iedarbīga metode! Jautāsiet, kāpēc? Katru reizi, kad jūs pazemojat bērnu jūs viņā atstājat rūgtumu un negatīvas emocijas un ar laiku bērns attiecības veido negatīvi,  bieži  ir neapmierināts, bailīgs, aizvainots un pret pasauli noskaņots bērns, un galu galā izrādās, ka  arī pret jums.

Jūs esat tieši tie, kas bērnu iepazīstina ar pasauli, jūs esat daļa no pasaules, kurā dzīvo bērns.  Un viss tas, ko jūs bērnam sakāt un rādāt ļoti ietekmē to, jo iespējams, ka tas ir vienīgais, ko viņš par sevi zina. Ja jūs teiksiet, ka jūsu bērns nekas nav, tad vis drīzāk, ka viņš arī nekas nebūs!

Pazemojot, noniecinot, kritizējot bērnu, tas nekā neveicina bērna vēlmi kļūt labākam. Bērnam veidoties un augt palīdz tikai vecāku mīlestība un ticība, kas pauž optimismu, ka bērns spēs būt labāks. Lai kā arī būtu es ticu, ka dots devējam atdodas un ko sēsi to pļausi! Sēsi mīlestību, tad arī to pļausi, sēsi bailes un dusmas, tad tie arī būs tie augļi ko novāksiet.

Tā noslēpumainā atslēdziņa, kura patiešām ir vajadzīga vecākiem ir spēja atcerēties, ka bērniem visos vecumos visvairāk vajadzīgs ir emocionālais atbalsts. Un noslēpums slēpjas tajā, ka vecākiem bērni ir jāatbalsta gan pozitīvos notikumos, gan negatīvos! Laikam jau tas ir tas pats grūtākais! Pateikt bērnam: „Es tevi nemīlu, ja tu to varēji izdarīt” ir noziegums pret bērnu un  tās ir vienas no kārtējām šausmām, ko bērns var dzirdēt no sava tuvākā! Bet tajos gadījumos, kad bērnam ir gadījusies kāda ķibele, tas kas var palīdzēt, jums pateikt savas sajūtas ir „Es tevi mīlu, bet esmu tik sarūgtināts....”, tā sakot mēs bērnu nepazemojam un šim teicienam ir milzīgs spēks, jo šī frāze bērnā rada kauna sajūtas un sirdsapziņas pamatus, kas dzīves laikā mums katram noderēs!

Visgrūtākais uzdevums vecākiem bieži ir iemācīt bērnam tikt galā ar savām emocijām un runa jau parasti iet par tā sauktajām negatīvajām emocijām. Tādēļ vecākiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem, lai pamanītu tos brīžus, kad bērns uzvar pats sevi un ir pārvarējis kādu no grūtajām emocijām (dusmas, skaudību, bēdas), tajā brīdī ir noticis pats svarīgākais, jo bērnam ir uzradusies pieredze, ka tas ir iespējams un vel ar paša spēkiem. Tad kad bērns ir iemācījies pārvarēt sevi, mēs kā vecāki varam gavilēt, jo vienu no svarīgākajiem uzdevumiem mēs esam spējuši iemācīt savām atvasītēm.

Tad jau sanāk, ka ne tikai pieaugušo dzīve ir pārsteigumu, nepatikšanu, vilšanās un kļūdu pilna, bet arī bērns savā ikdienā sastopas ar tieši to pašu! Bērnam, protams, ir jāmācas tikt galā ar savām grūtībām. Piemēram: meli, bērnam ir tad, kad vēl nav izveidojusies tāda vērtība kā godīgums. Mūsu uzdevums ir būt par bērna ceļrādi un piemēru, lai veicinātu šīs vērtības rašanos bērnā. Tātad, pirmkārt, mums pašiem jāpiemīt ir šai īpašībai, tas ir tāpat kā ar angļu valodu, ja es to nemāku, es to nevaru iemācīt citiem!

Kā saka Mazais Princis: „Es neesmu burvis, es tikai mācos ”, esot kopā bērniem tas jāatceras vienmēr. Tādēļ bērnam ejot šo sarežģīto un nezināmo ceļu ,ko sauc par personības veidošanos, mēs pieaugušie un īpaši jau bērnu vecāki varam būt lieliski palīgi, nevis darot bērna vietā, bet darot tā lai darītos!

Baiba Griščuka

Lasi Baibas blogus arī šeit!