Kā izvēlēties savu homeopātu?

Ja esi nolēmis apmeklēt ārstu-homeopātu, kā izvēlēties tieši sev piemērotāko? Pēc foto, pēc ieteikuma vai varbūt „uz dullo”? Vajadzētu uzticēties savām sajūtām! Centra Homeopātijas klīnikas vadītāja Inguna Vecvagare stāsta Māmiņu Kluba lasītājiem, kā vajadzētu notikt ārsta-homeopāta izvēles procesam.

Atrast ārstu „caur pazīšanos”

Pirms Inguna Vecvagare kļuva par Centra Homeopātijas Klīnikas vadītāju, viņa ilgus gadus nostrādāja viena – privātpraksē. Vairāk kā piecpadsmit gadus strādājot individuāli ārsts ap sevi pulcina zināmu klientu loku. Kā tas notika  Dr. Vecvagares gadījumā? Viņa stāsta: „ Strādājot vienai ir tā, ka piemēram, jūs atnākat pie manis un mums izveidojas labs kontakts, un ir arī brīnišķīgs rezultāts. Tad, kādās viesībās vai kur citur jūsu draudzene sūdzas, ka viņai ir tādas un tādas veselības problēmas. To dzirdot, jūs sakāt – klau, man bija tāpat, bet man ļoti palīdzēja tas un tas. Tā kā mēs dzīvojam vienotā enerģētiskā sistēmā, ja man ar jums būs labs kontakts, tas nozīmēs, ka mums  abām ir kaut kāda tuvība. Mēs nezinām, kas tas ir, bet mēs saprotamies. Savukārt jūs labi saprotaties ar savu draudzeni, tas nozīmē, ka arī  jūsu draudzene ar vislielāko varbūtību labi sapratīsies arī ar mani.”

Dr. Vecvagare skaidro, ka tādejādi visi viņas pacienti ir „savējie” caur kādu vai caur kaut ko, bet tam visam ir kāda saistība. Šādā ideālā sadarbības rezultātā ārsts un pacients atrodas  „uz viena viļņa”.

„Tātad-  informācija, ko cilvēki nodod no mutes mutē saviem draugiem, saviem tuvajiem cilvēkiem, ar kuriem viņi labi saprotas, tā ir diezgan droša arī attiecībā pret ārstu. Tādā veidā tā prakse rodas un man apkārt ir cilvēki, kas ir man tuvi, kuri ir mani līdzinieki, līdzīgi domājošie”, uzsver ārste.

Ienāku no ielas klīnikā un...

Kā no ielas atnākot atrast savu ārstu, dr. I. Vecvagarei grūti komentēt. Viņa spriež, ka tā varētu būt cilvēku intuīcija, kas vada, saprašanās citā – sajūtu līmenī.

Protams, ārste atzīst, ka pacientam ar ārstu jābūt ļoti labās attiecībās, bet ne vienmēr tās ir tādas simpātijas, kādas mēs izjustu pret ikdienā sastopamiem cilvēkiem. Tāpat viņa iedrošina:” Noteikti nevajadzētu baidīties un iet savu baiļu pavadā – nesanāk kontakts pirmajā reizē, otrajā, trešajā  – nu kā es tā iešu pie cita. Tam tā nevajadzētu būt! Pat ja cilvēks ir apstaigājis piecus, sešus homeopātus un atgriezies, viņam ir savs stāsts. Es nekādā ziņā nepārmetīšu nevienam savam pacientam, kurš ir bijis gan tur, gan tur, jo viņam ir bijis kaut kas, kādēļ viņš ir gan aizgājis, gan atgriezies.”

Inguna Vecvagare secina, ka katram ārstam, tāpat kā cilvēkam ir savi trūkumi un ir lietas, ko viņš brīnišķīgi pārvalda. Tas ir ļoti individuāli un nepakļaujas objektīvai kritikai.

Bet tik pat labi der pragmatiski sistēmiskā pieeja, kad cilvēks ļoti mērķtiecīgi vāc informāciju par ārstiem, kamēr atrodas kāds, kas viņu uzrunā.